|
Janvāris 26., 2006
 | 07:59
Bet jocīgi ar tām sievietēm. Uz vienu tādu, kas spēj ar garšu un interesi iztēloties, kāda būs, kad novecos, ir divas, kas uztraucas par to, ka kaut kad paliks vecas (nespējot atzīt, ka lēnām kļūst vecas jau tagad, šajā pašā brīdī), un divas, kas savos divdesmit (vai divdesmit trijos, vai septiņpadsmit) paziņo, ja JAU ir vecas (where do we go from here?).
Lieki piebilst, ka ar vārdu "novecot" tiek saprasts vecums tā ap piecdesmit (vai četrdesmit, vai trīsdesmit).
Vakar pieķēru sevi pie domas, ka alkstu pēc tā brīža, kad būšu veca (tā ap 70-80), jo tad vismaz vienreiz būs miers. 50 neder, tas ir viens no trauksmainākajiem laikiem sievietes dzīvē, ja sievietei ir bērni - bieži vien pirmais brīdis pēc pirmā bērna ieņemšanas, kad var beidzot sākt dzīvot v nature.
Bet baidos, ka arī 70-80 man nebūs tas miers, ko es esmu izsapņojusi.
Ak jā, es jau vēl nepieminēju tos cilvēkus, kas "vienkārši jūt, ka mirs jauni / nedzīvos ilgāk par 24/30/40".
|
Comments:
Da ar sievietēm viss ir jocīgi :)
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/46592/484) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) skuka |
|---|
| Date: | 26. Janvāris 2006 - 09:05 |
|---|
| | | (Link) |
|
Viss normāli, par to miršanu:DD Es visu laiku mirstu. Un baidos nomirt ne kā cita, tikai bērnu dēļ.
Bet ar vecumu gan kaut kaa... Aizdomīgi ilgi jutos jauna un ne par kādu vecumu nedomāju. Patiesībā, brīžiem man tas šķitis gluži vai tāds infantilisms.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/25298/1543) | | From: | mena |
|---|
| Date: | 26. Janvāris 2006 - 09:15 |
|---|
| | | (Link) |
|
Nu, bet kā ir ar tiem, kas ZIN, ka mirs jauni??
Bet par to vecumu - jaunībā ap 18-24 novecošana tiešām liekas traģiska, un pēc pirmās grumbiņas vai rētiņas, kas nekad neizzudīs, tiešām sāk likties, ka esi jau veca. Pēc kāda laika sāc piečekot, ka - nē, es taču tā nejūtos, nē - redz, es vēlarvien esmu tikpat naiva utt. Un tad "bailes no novecošanas" vai domas par "novecošanu ar garšu" veidojas tādas, kādas nu tās veidojas no pieredzes ar veciem cilvēkiem, ģimenes un tās iepriekšējo paaudžu sievietēm, ieborētā/iegūtā pasaules uzskata utt.
nez, laikam esmu infantila © skuka, bet līdz šim neesmu neko tādu sevī novērojusi. drīzāk ņerkstēšanu iz sērijas "bļe, vēl kādi 40-60 gadi jānodzīvo, značit pie zobārsta jāiet..."
par tiem, kas ZINA, ka mirs jauni - tie paši vēži. nu skuju tu zini, kad nomirsi.
es piemēram nezinu neko labāku par iespēju skaisti novecot. un uzskatu, ka tādu būtu grēks neizmantot ;o)
es arī gribu būt ap 80t, bet domāju, ka neizdzīvošu, jo nav TĀDA veselība. nu ja, un vispār bail no slimībām, kuru kļūst aizvien vairāk, proti, nezinu kādas slimības, taču fiziskais dyskomforts vairojas
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/35972/4183) | | From: | deep |
|---|
| Date: | 26. Janvāris 2006 - 12:59 |
|---|
| | | (Link) |
|
es nenovecoshu.
tas process tak ir saistiits ar moraalo vairaak, kaa ar pliku fizisko.
cilvēks, ko vispār nekad un nemaz nebiedē novecošana, manuprāt, ļoti maz vai nemaz neidentificējas ar cilvēkiem sev apkārt.
es esmu redzējusi cilvēkus novecojam, and it's not a pretty sight. and i don't mean the outside.
un tas, ka tas ir atkarīgs no mums => mēs to kontrolējam, ir mīts', vai vismaz tikai ļoti daļēja patiesība.
Ak, un es nupat izlasīju grāmatu, kura beidzas aptuveni tā: "Viņa grib doties uz lielu pilsētu, Viņa runāja par Balzaku, Viņa man teica, ka Balzaks esot licis viņai saprast vienu: sievietes skaistums ir nenovērtējams dārgums."
Tas tikai tā - literatūra, ir taču arī reklāmas, filmas, utt., tāpēc man liekas, ka sieviešu attieksme pret novecošanu ir izteiktāka nekā vīriešiem, kaut arī tieši mans tēvs man bērnībā iepotēja savas paniskās bailes no 40, bet kā uzzināju vēlāk arī 21. gadā viņam esot uznākusi vecuma krīze. |
|
|
