smadzenēm, starp citu, nav jāturas pretī gripai vai sifilisam, jāturas pretī visam organismam. smadzenes vai nu piefiksē, ka "organisms ir slims" un mēģina atrast risinājumu, vai arī piefiksē, ka "organisms nav slims", un neraizējas par slimības iedīgļiem.
+ kā jau minēju, risinājums slimības gadījumā - un smadzenes, imho, ļoti labi aptver, ka slimība pastāv - ir divējāds: neoptimāls, bet vienkāršs "rijam antibiotikas & iznīcinām gan sliktos baciļus, gan labās zarnu nūjiņas, vai arī lietojam vēl hvz kādu ķīmiju, kurai negatīvo efektu ir vairāk kā pozitīvo" un lēnāks, bet drošāks: "stiprinām organisma imunitāti, kas neļauj slimībai attīstīties". T.i., jā, inteliģence atsakās kaut kam turēties pretī, bet cenšas izraisīt situāciju, kurā katrs domā par sevi un attiecīgi šīs "domāšanas slimības (?)" nav lipīgas. Ja cilvēki ir individualitātes, nevis pūlis/bars, tad jebkuras "slimības" izplatīšanās ir pārāk lēna, lai to varētu saukt par slimību, bet, ja "saslimst" pūlis, tad ir slikti.
Bet šobrīd notiek process, kad organisms reaģē uz slimības parādīšanos, aizsargājoties, kā nu māk: ar augstu temperatūru, kasīšanos un citiem nepārdomātiem, dabiskiem risinājumiem.

(Reply to this) (Parent)