Varbūt; bet lielā mērā tam iemesls ir tas, ka trūcīgam cilvēkam parasti piemīt ļoti izteikts pašlepnums - neatzīt to, ka tev nav naudas, neatzīt to, ka nauda tev ir problēma. Vai arī - otrs variants - a priori pieņemt, ka "man nav naudas tāpēc, ka es esmu slikts/stulbs/nepiemērots".
Patiesībā jau arī pārtikuši cilvēki reti par to runā. Par to runā cilvēki, kas atrodas pārejas situācijās - kā piemēram, es, kas no stāvokļa "interesanti, vai man kartē ir pietiekami daudz naudas, lai iegādātos cigaretes/kinderolu/kādu citu nieku" pāreju uz stāvokli "hmmm, interesanti, no kurienes man kontā parādījušies lieki 50 lati, un ko, ellē, man ar tiem iesākt, ja cigaretes jau ir un bērns jau tā dabū pārāk daudz grāmatiņu un kinderolu?".
T.i., cilvēki vislaik dzīvo stereotipos - trūcīgie domā, ka viņi ir vienīgie, kas ir patiesi dāsni (un daļēji tā arī ir, naudu ubagiem agrāk es devu daudz biežāk), bagātie domā, ka "cenu jūtīgie" ir truli un stulbi, bet, pārejot no viena lauciņa otrā, tu pēkšņi aptver, ka dzīvē viss ir savādāk. Bet pēcāk jau pierod, saliek visu pa plauktiņiem un nedomā, tikai atkārto jau atstrādātu un ērtu viedokli. (Lielākoties.)

(Reply to this) (Parent)