Uz to pusi jau ir:) Taču... Būšana mierā ar pasauli būtībā nozīmē atzīt, zagt ir ok un slepkavība ir normāla ikdienas parādība. Būšana mierā ar sevi būtībā nozīmē atzīt, ka vairs nav kur augt. Un tas nav kaut kas tāds, ko es brīvi izvēlētos, lai pēc tam vairs nebūtu nekas jāizvēlas;)

(Reply to this) (Thread)

tas nav kaut kas tāds, ko izvēlas. Un jā, zagšana, slepkavības un visas pārējās "sliktās" lietas ir tikpat iederīgas pasaulē kā mīlestība, žēlsirdība un visas pārējās "labās" lietas, šķirot nav nepieciešams.
Un augšana ir daļa no "manis", tāpēc neredzu iemeslu, kāpēc miers ar sevi traucētu augt. Vai tad koks nav mierā ar sevi un tāpēc aug? Vai putnēns nav mierā ar sevi? Augšana ir tieši tikpat dabiska kā sirdspuksti, to nav nepieciešams forsēt, jo tā notiek pati no sevis.

bet katrā ziņā miers ar sevi un pasauli... tam nav sakara ar izvēli, ne mazākā. to nevar izvēlēties, un nevar izvēlēties to saglabāt, ja tas ir sasniegts. jo arī nemiers un neapmierinātība vienkārši notiek. kā sirspuksti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šķirot ir nepieciešams - nākošajā postā tu raksti, ka samierinās tikai ar to, kas nav patīkams. Tāpēc ir jāatšķiro patīkamās lietas no nepatīkamajām, lai zinātu, ar kurām vajadzētu samierināties;)

Protams, lielos mērogos skatoties, tik tiešām, viss vienkārši notiek. Un tajā pašā laikā es tomēr izvēlos, un, lai arī mana izvēle ir predefinēta (iepriekšparedzama(teorētiski)), es tomēr izeju cauri izvēles procesam. Un es pat varu uz īsu brīdi izvēlēties neelpot, vai mainīt sirdsritmu (protams, līdz tam brīdim, kamēr pašsaglabāšanās instinkts ņem virsroku, vai arī es nomirstu).

Pilnīgs miers ar sevi nozimē atzīt, ka esi perfekts. Ja esi perfekts, tad vairs nav kur augt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šķirot nevajag apzināti, bet neapzināti, protams, tas notiek. es varbūt ļoti labi apjēdzu, ka mana roka un uguns liesma dziļākajā būtībā ir viens, bet tas nenozīmē, ka es bāzīšu pirkstus ugunī :) un emocijas paliek - subjektīvā līmenī. un subjektīvā līmenī mēs arī izejam cauri izvēles procesam, protams. bet tā ir tikai loma, ko mēs spēlējam, maska, ko mēs uzliekam. un, lai arī mana maska raud, seja zem tās ir mierīga. (jā, ir grūtāk būt mierīgai, kad maska ir laimīga, bet es vēl esmu pārāk maza, lai uzņemtu mierīgi arī laimi.)

un jā, pat ja miers ar sevi nozīmē uzskatu, ka tu esi perfekts (es gan nedomāju šādās kategorijās, bet pieņemsim), tad tas tik un tā neizslēdz mainīšanos un izaugsmi, jo, ja es šajā konkrētajā mirklī esmu perfekta (t.i., ideāli atbilstoša savai pasaulei), tad nākamajā mirklī mana pasaule būs mainījusies un jāmainās būs arī man.

(es taču esmu dubultdomas cilvēks - domāšana paradoksos ir mans dabiskais domāšanas veids :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tagad man vairs nav kur piekasīties;)
Kaut gan... man tomēr ir sajūta, ka ir otrādi - ka tā maska, par ko tu runā ir iekšpusē, bet seja ārpusē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

cilvēks vispār ir kārtainā kūka, viena maska pāri otrai, un reizēm ir ļoti grūti saprast, vai zem šīm visām maskām ir kāda seja vai nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja vispār var atšķirt seju no maskas... :)

(Reply to this) (Parent)