šķirot nevajag apzināti, bet neapzināti, protams, tas notiek. es varbūt ļoti labi apjēdzu, ka mana roka un uguns liesma dziļākajā būtībā ir viens, bet tas nenozīmē, ka es bāzīšu pirkstus ugunī :) un emocijas paliek - subjektīvā līmenī. un subjektīvā līmenī mēs arī izejam cauri izvēles procesam, protams. bet tā ir tikai loma, ko mēs spēlējam, maska, ko mēs uzliekam. un, lai arī mana maska raud, seja zem tās ir mierīga. (jā, ir grūtāk būt mierīgai, kad maska ir laimīga, bet es vēl esmu pārāk maza, lai uzņemtu mierīgi arī laimi.)

un jā, pat ja miers ar sevi nozīmē uzskatu, ka tu esi perfekts (es gan nedomāju šādās kategorijās, bet pieņemsim), tad tas tik un tā neizslēdz mainīšanos un izaugsmi, jo, ja es šajā konkrētajā mirklī esmu perfekta (t.i., ideāli atbilstoša savai pasaulei), tad nākamajā mirklī mana pasaule būs mainījusies un jāmainās būs arī man.

(es taču esmu dubultdomas cilvēks - domāšana paradoksos ir mans dabiskais domāšanas veids :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tagad man vairs nav kur piekasīties;)
Kaut gan... man tomēr ir sajūta, ka ir otrādi - ka tā maska, par ko tu runā ir iekšpusē, bet seja ārpusē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

cilvēks vispār ir kārtainā kūka, viena maska pāri otrai, un reizēm ir ļoti grūti saprast, vai zem šīm visām maskām ir kāda seja vai nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja vispār var atšķirt seju no maskas... :)

(Reply to this) (Parent)