man nav draugu, toties ir daži cilvēki, kas man patīk - tā ir pat vienkāršāk, proti, es no viņiem neko negaidu un nevaru neko pazaudēt, ja nu vienīgi savu patikšanu, taču to jau nu var pilnīgi mierīgi pārdzīvot. + izturēties draudzīgi/kā pret draugu varu jebkurā situācijā pret jebkuru cilvēku, jo nav šīs klišejas - draugs/nedraugs - pienākas/nepienākas.
par ilūzijām - pēdējā gada laikā manu ilūziju virsējais slānis ir gana ieplaisājis, lai pamanītu, ka zem tā tāds ilūziju kodols vien ir. tak cilvēks, kā jau viltīgs dzīvieks, pielāgojas jebkurai situācijai - padarot ilūziju kodolu elastīgu, respektīvi, pieņemot, ka vienlaikus pastāv vairāki "pasaules modeļi" + tie ir vienlīdz pareizi un nepareizi - vārdu sakot, glābjas kā vien var no eksistenciālajām šausmām:)

(Reply to this) (Thread)

jo drošāks tavs pasaules modelis (un tavējais izskatās visnotaļ drošs), jo smagāks trieciens, kad tas sagrūst :/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sagrūt jau var da jebkas, ar mums pašiem priekšgalā - tas no sērijas "kad vajadzēs, tad par to arī domāsim":) kaut gan - man līdz šim ir veicies, jo brukušas visas plus/mīnus nenozīmīgās ilūzijas, svarīga jau ir tikai tā par savu paša dzīvotspēju un varēšanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nujā, es šobrīd vienkārši esmu iestrēgusi posmā zem šiltītes "sagrūs viss, kas vien var sagrūt, un tas, kas nesagrūs, sagraus tevi pašu" un "agri vai vēlu tu vilsies ikvienā cilvēkā, kuru būsi pielaidusi kaut cik tuvāk".

labi vismaz, ka šitie ir pārspīlēti un aplami priekšstati un tātad tiem būtu agri vai vēlu jāsagrūst ;)

tfu, aizmuldējos. viss kļuva abstrakts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

interesanti kļūst tad, kad vienreiz vīlies notici no jauna - man patika nesen lasīta frāze "cilvēki ir ļoti dažādi, bet kopumā ņemot visi vienādi"

(Reply to this) (Parent)