pirmo - tāpēc, ka tā visvairāk sarūgtina mani pašu & manu dzīvi (sarūgtina==dara rūgtu :)), līdz tādai pakāpei, ka es nevaru priecāties par to, kas man ir, jo jūtos vainīga par to, ka nejūtos nelaimīga un satraukta, jo ļoti daudz kā vēl pietrūkst - sviests, vārdu sakot.
otro - jo tā visvairāk traucē manu komunikāciju ar citiem un jebkādu darbu, kas var nonākt publiskā vērtēšanā (tātad tiešām JEBKĀDU darbu)
trešo - jo to man visbiežāk ir pārmetusi mana ģimene :( t.i., man nav svarīgi, vai mums naudas ir vairāk kā minimums (par ko pārmet ikviens, kam tas ir svarīgi), es paliku stāvoklī, nebūdama droša par sava bērna nākotni (mans tēvs to vēl arvien nav man piedevis), es nerūpējos par tādām lietām kā trauku, drēbju, grīdu mazgāšana, ēst taisīšana un viss pārējais, ko sievietei jādara, utt utt. un praktiski neizrādu vēlēšanos laboties. kā teica mana māmiņa: "tu nevari dzīvot garīgu dzīvi, ja fiziskajā nav viss kārtībā". bet es, lūk, dzīvoju, lai arī nevaru.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1. optimists varētu uz to paskatīties pavisam savādāk
2. ziema pāries
3. ko čīksi, your nation needs you :D

bu:)

(Reply to this) (Parent)

nu, runājot par to, kas tev pašai liek justies slikti, to protams būtu vērts mainīt, bet kas attiecas uz kritiku... nav nekā īpaši nosodāma faktā, ka Tu nepanes kritiku... Hitlers arī nepanesa kritiku, bet iekaroja pusi Eiropas... salīdzinājums nav īpaši veiksmīgs, bet nu pamatdoma no tā nemainās... un kas attiecas uz garīgo dzīvi... nu tas jau ir pavisam normāli, ja cilvēks dzīvo garīgo dzīvi aizmirstot par fizisko... ja fiziskās nepieciešamības ir apmerinātas vai tās vismaz kādreiz ir bijušas apmierinātas un attīstījušās garīgās, tad bieži vien pēdējās ir daudz svarīgākas...

(Reply to this) (Parent)