Februāris 12., 2005
| 09:56
|
Comments:
Jā šīs detaļas tik tiešām attiecas tikai uz tavu ētikas kodeksu;) Kaut arī daudziem (arī man) tās šķiet saistošas un būtiskas. Itkā vajadzētu būt lietām, kas visu cilvēku ētikas kodeksos ir vienādas, nu, piemēram, savas sugas saglabāšana vai tamlīdzīgi. Bet praktiski tas nav novērots - vienmēr gadās izņēmumi. Varbūt ētikas kodeksus vajadzētu apskatīt no varbūtību teorijas un statistikas puses, savādāk tur grūti atrast kādas sakarības;) Tu nerunā šausmīgi sarežģīti, tu tikai reizēm lieto daudznozīmīgus vārdus bez pietiekama konteksta;) Vai arī mazpazīstamus vārdus. Un vilšanās tik tiešām sāp:(
nu paga. tagad gan tu devalvē jēdzienu "ētikas kodekss", ar ko es saprotu "tādu rīcību, kas ir virzīta uz labo, uz mīlestību, uz radīšanu, nevis tīru destrukciju (vai pašdestrukciju)". ar iebildēm un variācijām, kas veido tautas, kultūras, kādas noteiktas kopienas, kāda noteikta cilvēka individuālo kodeksu. tomēr principā atpazīt to, vai cilvēks rīkojas "ētiski" vai "neētiski" var, ja ņem vērā viņa izcelsmi, kultūru un visu pārējo.
starp citu, smieklīgākais ir tas, ka man sāp nevis pati vilšanās (jo būtībā jau man personiski nekas nav nodarīts), bet tas, ka es tik ilgi esmu strādājusi pie pozitīva priekšstata, ka tagad ir sasodīti grūti šo priekšstatu mainīt, vieglāk būtu dzīvot ilūzijā.
Devalvēju ētikas kodeksa jēdzienu? Kurā brīdī? Es tikai apgalvoju, ka ētikas kodeksi ir daudzi un dažādi un tu apgalvo to pašu. Mjā. Ir daudzi ētikas kodeksi, kas nav savietojami ar tavējo. Daudzu cilvēku ētikas kodeksos ir iekļautas tādas tīri destruktīvas lietas, kā noziedznieku nomētāšanu akmeņiem, nodevēju nošaušana, vai, zināmos gadījumos, pat rituāla pašnāvība.
Par to vilšanos - sanāk, ka tu vaino pati sevi par kļūdainu priekšstatu veidošanu?
nu paga. mēs ar šo cilvēku dzīvojam vienā sabiedrībā, vienā laikā, vienā kultūrā, mēs piederam pie more-or-less vienas paaudzes, tas ir pietiekami daudz. pietiekami, lai būtu iespējams atšķirt ētisku rīcību no neētiskas. ok, var jau būt, ka cilvēks ir izstrādājis savu superpuper ētikas kodeksu, bet līdzšinējā informācija neliecina, ka viņu vispār interesētu tāds parametrs kā "ētiskums", un tikai nesaki, ka ētikas neesamība arī ir ētika. :P
un jā, es vainoju sevi pie tā, ka pārsteidzīgi veidoju pozitīvu priekšstatu par cilvēku. jo es mainu izteikti pozitīvu priekšstatu uz pretējo tikai ļoooti retos gadījumos.
Nu jā, ja tu runā par cilvēku, kas sagādāja tev vilšanos, tad esmu ar mieru noticēt, ka tas nav simtgadīgs ķīnietis;) Ja cilvēks nezina, kas ir ētika, tas nebūt nenozīmē, ka viņš to ikdienā nelieto. Esmu ar mieru piekrist, ka ir cilvēki, kuriem ir ļoti neliels ētikas kodekss, bet grūti iedomāties, ka tāds nav vispār. Kā tas var būt, ka ir cilvēks, kas neatšķir labu no ļauna?
protams, ka šim cilvēkam ir primitīvs ētikas kodekss iz sērijas "tev nebūs savai vecmāmiņai rīkli pārgrauzt", citādi jau viņš sen būtu kaut kādus podus nogāzis un cietumā iebāzts :) runa jau bija par ko citu - ka es pilnībā akceptēju situāciju, kad cilvēks pats ir strādājis ar sevi, domājis par to, kas ir pareizi un kas nepareizi un rezultātā izstrādājis pats savu ētikas kodeksu, kas atšķiras no sabiedrībā pieņemtā - tas ir OK un tādā situācijā es daudz vieglāk akceptētu arī šķietami neētisku rīcību no viņa puses. bet, ja cilvēks to NAV darījis, tad tas nozīmē, ka viņam atbilst ētikas kodekss "pēc noklusējuma", t.i., sabiedrībā pieņemtais, un, ja šis cilvēks rīkojas pretēji sabiedrībā pieņemtajam, tad viņš rīkojas neētiski. zinu, ka izklausās pēc Raskoļņikova, bet es arī esmu no tiem ļaudīm, kas uzskata, ka izcils cilvēks drīkst modificēt sabiedrības pamatlikumus; ka tad, ja cilvēkam ir pārdomāts un no viņa dzīves filosofijas izrietošs iemesls slepkavībai - pat tad, ja man tas liekas pilnīgi absurds - tas ir labāk kā tad, ja cilvēks izdara slepkavību aiz vienaldzības, mantkārības, dzērumā vai afekta stāvoklī. tātad, ja šim cilvēkam (manam-konkrētajam-cilvēkam) BŪTU kāda principiāla filosofija, kas pamato konkrēto neētisko rīcību, tad es to pieņemtu. bet, nonākusi pie secinājuma, ka šādas filosofijas drīzāk nav, es nespēju to pieņemt.
bet es domāju, ka šajā gadījumā neētiskā rīcība tomēr lielā mērā ir neapzināta, precīzāk, apzināta, bet neapzinoties tās neētiskumu - t.i., nevis "cilvēks, kas ir ēdis no laba un ļauna atzīšanas koka", bet "piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara". tāpēc jau es tik ilgi noturēju sevī domu par to, ka šis cilvēks ir jauks un mīļš, tikai bišķi neapzinīgs - bet nu bāc, ok, vienreiz var piesist Jēzu krustā un nebūt pilnīgi vainīgs, bet kaut kad taču ir robeža, aiz kuras krustā sišana jau kļūst principiāla, un, lai arī vēl joprojām ir neapzināta, tomēr vairs nav tik viegli piedodama. Ne jau es esmu tā, kam jāpiedod, protams, bet gribas tomēr izveidot savu attieksmi, un attieksme pret vienkārši neapzinīgu cilvēku un principiāli neapzinīgu cilvēku laikam ir bišķi atšķirīga, ne?
Sasodīti piekrītu visos punktos:)
Es jau sarosījos pateikt, ka, ja jau cilvēks ir Principiāli neapzinīgs, tad gandrīz var teikt, ka neapzinība ietilpst viņa Ētikas Kodeksā;) Bet tad pārdomāju, un nonācu pie secinājuma, ka principi un ētika nav gluži viens un tas pats - man sāk šķist, ka ētikas kodekss ir principu apakškopa. Citiem vārdiem sakot, "tev nebūs savai vecmāmiņai rīkli pārgrauzt" noteikti ir princips un var būt arī ētikas kodeksa sastāvdaļa. Taču "sviestmaize vienmēr krīt ar sviestu uz leju" ir princips, bet nav ētikas kodeksā iekļaujama lieta. |
|
|