Nu jā, ja tu runā par cilvēku, kas sagādāja tev vilšanos, tad esmu ar mieru noticēt, ka tas nav simtgadīgs ķīnietis;)
Ja cilvēks nezina, kas ir ētika, tas nebūt nenozīmē, ka viņš to ikdienā nelieto. Esmu ar mieru piekrist, ka ir cilvēki, kuriem ir ļoti neliels ētikas kodekss, bet grūti iedomāties, ka tāds nav vispār. Kā tas var būt, ka ir cilvēks, kas neatšķir labu no ļauna?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, ka šim cilvēkam ir primitīvs ētikas kodekss iz sērijas "tev nebūs savai vecmāmiņai rīkli pārgrauzt", citādi jau viņš sen būtu kaut kādus podus nogāzis un cietumā iebāzts :)
runa jau bija par ko citu - ka es pilnībā akceptēju situāciju, kad cilvēks pats ir strādājis ar sevi, domājis par to, kas ir pareizi un kas nepareizi un rezultātā izstrādājis pats savu ētikas kodeksu, kas atšķiras no sabiedrībā pieņemtā - tas ir OK un tādā situācijā es daudz vieglāk akceptētu arī šķietami neētisku rīcību no viņa puses. bet, ja cilvēks to NAV darījis, tad tas nozīmē, ka viņam atbilst ētikas kodekss "pēc noklusējuma", t.i., sabiedrībā pieņemtais, un, ja šis cilvēks rīkojas pretēji sabiedrībā pieņemtajam, tad viņš rīkojas neētiski.
zinu, ka izklausās pēc Raskoļņikova, bet es arī esmu no tiem ļaudīm, kas uzskata, ka izcils cilvēks drīkst modificēt sabiedrības pamatlikumus; ka tad, ja cilvēkam ir pārdomāts un no viņa dzīves filosofijas izrietošs iemesls slepkavībai - pat tad, ja man tas liekas pilnīgi absurds - tas ir labāk kā tad, ja cilvēks izdara slepkavību aiz vienaldzības, mantkārības, dzērumā vai afekta stāvoklī. tātad, ja šim cilvēkam (manam-konkrētajam-cilvēkam) BŪTU kāda principiāla filosofija, kas pamato konkrēto neētisko rīcību, tad es to pieņemtu. bet, nonākusi pie secinājuma, ka šādas filosofijas drīzāk nav, es nespēju to pieņemt.

bet es domāju, ka šajā gadījumā neētiskā rīcība tomēr lielā mērā ir neapzināta, precīzāk, apzināta, bet neapzinoties tās neētiskumu - t.i., nevis "cilvēks, kas ir ēdis no laba un ļauna atzīšanas koka", bet "piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara". tāpēc jau es tik ilgi noturēju sevī domu par to, ka šis cilvēks ir jauks un mīļš, tikai bišķi neapzinīgs - bet nu bāc, ok, vienreiz var piesist Jēzu krustā un nebūt pilnīgi vainīgs, bet kaut kad taču ir robeža, aiz kuras krustā sišana jau kļūst principiāla, un, lai arī vēl joprojām ir neapzināta, tomēr vairs nav tik viegli piedodama.
Ne jau es esmu tā, kam jāpiedod, protams, bet gribas tomēr izveidot savu attieksmi, un attieksme pret vienkārši neapzinīgu cilvēku un principiāli neapzinīgu cilvēku laikam ir bišķi atšķirīga, ne?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sasodīti piekrītu visos punktos:)

Es jau sarosījos pateikt, ka, ja jau cilvēks ir Principiāli neapzinīgs, tad gandrīz var teikt, ka neapzinība ietilpst viņa Ētikas Kodeksā;) Bet tad pārdomāju, un nonācu pie secinājuma, ka principi un ētika nav gluži viens un tas pats - man sāk šķist, ka ētikas kodekss ir principu apakškopa. Citiem vārdiem sakot, "tev nebūs savai vecmāmiņai rīkli pārgrauzt" noteikti ir princips un var būt arī ētikas kodeksa sastāvdaļa. Taču "sviestmaize vienmēr krīt ar sviestu uz leju" ir princips, bet nav ētikas kodeksā iekļaujama lieta.

(Reply to this) (Parent)