Janvāris 26., 2005
| 01:30
|
Comments:
kopš kura laika izšķiršanās ietekmē mīlestību? t.i., Mīlestību, ar lielo?
Varbūt šķērsām, bet man liekas, ka tas, ko Tu sauc par mīlestību ar lielo burtu, ir mazohisms:)
"mazohisms" - tas tāds modes vārdiņš pēdējā laikā? tikko kaut kas nav absolūti savtīgs, racionāls un pareizs, tā uzreiz mazohisms? iedot ubagam naudu ir mazohisms, jo tu tak par to naudu būtu varējusi sev chupachups nopirkt? mīlēt kādu ilgāk, nekā tas ir izdevīgi, ir mazohisms, jo pa to laiku tu vari noprecēt biezu veci, kas rūpētos par taviem bērniem? un mazohisms=slikti, vai ne? jebkas, kas nodara sāpes, ir slikti, tev būs dzīvot mierīgu dzīvi, kurā netiek ielaists nekas tāds, kas varētu tevi ievainot?
// piedo, ka tik pārspīlēti reaģēju, vienkārši pirmās 10 reizes, kad dzirdēju vārdu "mazohisms", lietotu šādā kontekstā, klusēju, tagad beidzot norāvos.
Reakcija normāla:))) Vienkārši mana pašreizējā ticība nepieļauj pieslēgties jūtām, kas man neļauj baudīt visu, ko dzīve var sniegt... Es nedomāju, ka cilvēks varētu gadiem mīlēt cilvēku, kas nav klāt, ja nebūtu tendēts uz pašmocību. Jo galvenais, kas ir jāmīl, tā ir dzīve:) Bet mīlēt kādu konkrētu cilvēku reizēm nozīmē nemīlēt dzīvi- tas ir, zaimot Dzīvi, kas īstenībā ir vienīgais un patiesais Dievs:)
bet, ja šis cilvēks ir tas, caur ko cilvēks spēj mīlēt dzīvi, tad nemīlēt viņu tikai tāpēc, ka tehniski nav iespējams būt kopā, būtu tieši tāds pats grēks.
Priekš Tevis galvenā vērtība ir nauda? Es teiktu, ka iedot ubagam naudu ir izdevīgi, jo pēc tam Tu jūties labs un devīgs:) Bet mīlēt kādu gadiem ilgi, esot tālu, tālu prom? Ja cilvēku tas dara laimīgu, tad jā... Lai notiek:) |
|
|