|
Janvāris 26., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 01:30
un šonakt man liekas, ka absolūta mīlestība pret kādu cilvēku (t.i., pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir, vienmēr cienīt viņa izvēles un akceptēt viņa dzīvesveidu) ārēji izpaužas gluži tāpat kā absolūta vienaldzība pret viņu.
atšķirība varētu būt tur, ka ar cilvēku, kas tev ir absolūti vienaldzīgs, tu diez vai pavadītu kopā tik daudz laika kā ar cilvēku, ko mīli.
bet tik un tā - "absolūta mīlestība" - tā, kā es to esmu definējusi - ir kaut kas aplams, teorētiski skaists, bet praktiski vēss, tāds kristālisks režģis, ko nevar ietekmēt vai salauzt, kas nesašūpojas un neatsaucas.
otra galējība ir zirnekļa tīmeklis, trausls, skaists un jutīgs, tas atsaucas katrai mīļotā cilvēka elpai, to var sapluinīt katrs nevērīgāks žests - un pienāk kāds brīdis, kad zirneklim vairs nepietiek spēka atjaunot tīklu (un viņš nosprāgst badā, jo nedabū pierīties mušas; interesanti, kas šajā līdzībā varētu pildīt mušu lomu?)
protams, jā, pareizais ceļš ir kaut kur pa vidu, praksē jau nepastāv ne viena, ne otra galējība, un praksē tas tik un tā ir katru reizi citādi. bet gribas to aptvert. (varbūt tikai tāpēc, ka šobrīd es nedzīvoju ar pilnu elpu, es dzīvoju puselpā, lēni un saudzīgi. vai saudzējoši. tikai es nezinu, ko vēlos pasaudzēt - sevi vai citus.)
un pārdomas par mīlestību, protams, palīdz mīlēt ne vairāk un ne mazāk kā zināšanas par gremošanas sistēmas uzbūvi palīdz gremot. vai smadzeņu struktūras pārzināšana palīdz domāt.
un nē, es nezinu, kas ir mīlestība un vai man šobrīd vispār ir kāda jēga/tiesības/whatever par to spriest.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |