Es teiktu, ka dzīve ir spēle. Taču man šie varianti nelikās īsti saistoši. Par teātri ieķeksēju, jo tas tomēr ir daudzpusīgāks nekā šahs vai rotaļa, jo mazums kas uz skatuves var atgadīties.

Ja dzīve ir kā šahs, proti, loģiska, racionāla un kalkulējoša (asociatīvi tā šķiet), tad tā nemaz nav spēle. Jo pārāk nopietna. Ja paskatās kaut vai uz tiem pašiem biznesmeņiem, politiķiem u.c. Pārāk jau nu smagnēji nopietni viņi to dzīvi tomēr tver. Visu vajag izkalkulēt, vajag noteiktu rezultātu utt.

Arī rotaļa dzīve nav. Rotaļa kaut kā asociējas ar kaut ko nevardarbīgu, gaišu, viegli. Dzīvē tomēr ir arī citi elementi, kas to padara daudz mazāk gaisīgu. Dzīvē ir daudz grūtāk aizmirsties.

Teātris, savukārt, paredz izrādīšanos un skatītājus. Tas viss it kā notiek "ne pa īstam".

Es gribētu teikt, ka dzīvē ir elementi no visiem šiem spēlēšanas veidiem un vēl daudz kas cits. Un dzīve drīzāk ir spēle, kuru mēs spēlējam nopietni, bet ar azartu. Ar lielu ironijas klātbūtni, bet tajā pašā laikā ļoti jēgpilni.

p.s. Tu gan citus elementus izdalīji tajā šahā, teātrī un rotaļā.

(Reply to this) (Thread)

nu, šahs atbilžu variantos bija galvenokārt tāpēc, ka es pēdējā laikā esmu to pārspēlējusies :) un nē, tā nav racionāla un kalkulējoša spēle, tur ir ļoooti daudz emociju, izjūtu, stila un visa pārējā. bet tu jau pats atzīmēji, ka daudzi dzīvi tieši tā arī uztver - kā kaut ko nopietnu un uz uzvaru tendētu.

un dzīve varētu būt arī rotaļa. es pieļauju, ka ļoti advancēts cilvēks to tā arī varētu uztvert - izejot no priekšstata, ka viss ir ilūzija un nekas nav pa īstam, var (vai vismaz teorētiski var) neņemt pierē visas Nopietnās un Trāģiskās lietas.

Bet polli jau vispār ir kaitinoša padarīšana, paredzēti tiem, kam slinkums iedziļināties jautājumā. jo, tikko par jebko padomā ilgāk, tā atbildēt ar ķeksīša ievilkšanu kādā lodziņā kļūst neiespējami.

(Reply to this) (Parent)