Nevis izlikties, bet var kļut labāks. Un bez vaimanām par savas "cēlās" identātes graušanu. Tas ir kā depresijas gadījumā uzsmaidīt spogulim. Smaidīt, smaidīt, līdz smaids kļūdt īsts.

(Reply to this) (Thread)

neticu.
depresijas gadiijumaa arii debils padoms - smaidiit sev!
neticu un viss :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nekas tev nenotieks, ja pasmaidīsi.

(Reply to this) (Parent)

kas ir labāks?
Kā var zināt, kas ir tas, kas ir labs, un kas ne?
Un runa nav par ētiku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un pat nežonglējot ar absolūtam kategorijām. Kas ir "labāks", "sliktāks". Kas vienam labāks, tas otram sliktāks :DDDD
Es sapratu, ka runa ir par attieksmi pret otru cilvēku. Un nav jārunā uzreiz par vīrišķi. Kā Tev liekas, kāda Tu kļūsti attiecībā uz savu bērnu? Vai varbūt tiekai izliecies? Vai varbūt viss jau bija Tevī? Viss jau ir mūsos... Tikai kāda attieksme.
Vells, kā gribējās ar Tevi satikties. Bet nu Tu jau esot upperlietišķa sieviete un nekā :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, tas, kas es pret sev mīļiem cilvēkiem izturos labāk, tas ir dabiski. Runa ir drīzāk par dažu savu rakstura iezīmju noslēpšanu/maskēšanu. Un ar katru cilvēku šīs rakstura iezīmes ir citas. T.i., runājot ar cilvēku A, es nelamājos (lai arī principā man patīk to darīt), runājot ar cilvēku B, es nelietoju svešvārdus (lai arī man patīk darīt arī to), un tad tikai pēc pāris mēnešiem viņi atklās, ka es tomēr lamājos/lietoju svešvārdus, un konulaitagaddara.
Tas tāds triviāls piemērs, bet šis pats princips darbojas uz visu citu. Uz emociju izpausmēm, attieksmi pret sevi, izturēšanās stilu, whatever. To, ko es attiecībās ar labiem draugiem realizēju mierīgi un nepiedomājot, bet attiecībā uz cilvēkiem, kas man Patīk, cenšos kontrolēt. It kā viņiem ar laiku nebūtu jākļūst par maniem draugiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bail no taa, ka vinji (tie, kas Patiik) vareetu nobiities

(Reply to this) (Parent)