Par to pēdējo jautājumu- jā, tas labi palīdz skumjus notikumus pārvērst par kaut ko līdzīgu grāmatās izlasītiem, nevis pašam izjustiem. Tāpat kā pēc ekskursijām atceramies fotogrāfijas, nevis reālos skatus, tāpat izstāstot atceramies izstāstīto, nevis pārdzīvoto:)

(Reply to this) (Thread)

žetons tev :)

lai arī, iespējams, es pat pārdzīvojot to lielākoties uztveru kā kaut ko izstāstītu. vai vismaz pietiekami bieži. vai filmā noredzētu, vai sapnī.

un tāpēc man arī nav nevienas bijušā puiša fotogrāfijas. pārāk bieži ir bijis tā, ka pēc gadiem es atceros nevis cilvēku, bet attēlu, un tas ir pavisam-pavisam nepareizi.

(Reply to this) (Parent)