vai nav tā, ka mēs neviens īsti nezinām, ko mums darīt? tikai vieni to visu mūžu noliedz, nespēj atzīt savas bailes, savas šaubas, savus nespēka mirkļus. bet citi pārāk par to uztraucas, pārdzīvo katru savu soli, katru savu atstāto pēdu. nu, ja. pasaules līdzsvars adnako... tikai, šķiet, katrā no mums ir kaut kas no visa, no vienas galējības un no otras galējības. varbūt problēma ir tā, ka mēs baidamies sevī ieraudzīt kaut ko, ko nosodam, neizprotam citos? kaut ko idiotiski stulbu. varbūt vienkārši baidamies būt. būt un nedomāt par savu atbildību, par savām pēdam, par citiem cilvēkiem. jo, škiet, paradokss ir tāds, ka cilvēks "visvieglākās pēdas" aiz sevis atstāj tieši tad, kad vienkārši IR, nevis cenšas būt kaut kāds, sevi kontrolēt, analizēt, vadīt...

tās man tikai tādas rīta pārdomas, varbūt tikai mazliet saistītas ar tevis teikto. bet, redz, es arī šeit reizēm esmu. un prieks bija ieraudzīt arī tevi. un patīkams pārsteigums, ka es vēl aizvien esmu tavu draugu sarakstā. :)

(Reply to this)