Kretīnu uznākšana literatūrā ir signāls par mūsu attiecību atsvešinātību, signāls par mūsu attieksmi pret izpratni par cilvēku, kuru, dažuprāt, visupirms raksturo cēlais, labais etc. Ja tādi personāži ienāk literatūrā tas nozīmē, ka cinisms, beztukšība etc. kustās paātrinātu Brauna daļiņu formā mūsu pašu, ne vairs tikai literārā realitātē. Un varbūt tiem, kam literatūra ir tikai iespēja tieši pārstāvēt ideālus (tas ir ignorējot negācijas, iebāžot kā strausam galvu smiltīs), tad vajadzētu piedāvāt konstruktīvu panaceju, nevis pārmest tiem, kas piekrauj arī literārās tematikas telpu ar šādiem sižetiem, tā veicinot (kaut arī naivi) vēlēšanos atbrīvoties no šīm žņaudzējčūskām. Man šķiet, ka ir tā dīvaini, ja es kādu dzirdu paceltā balsī tiesājam negācijas, taču tajā pašā laikā nedzirdu šajā balsī kādus citus ierosinājumus, bez iekapsulēšanās savā personībā, sev simpatizējošu literāru sižetu pielūgsmē un tamlīdzīgā godu nedarošu parādību brandžā.

(Reply to this) (Parent)