|
Aprīlis 9., 2021
 | 18:34
Iespējams - un šis ir ļoti egocentrisks domu gājiens, bet whatever - kaut kāds lūzums ir iekš tam, ka man personiski šis tas vairs nepiš. Nu, parasti, kad cilvēki uzvedas nejauki, es varu mīlīgi noempatizēt vai arī vismaz padomāt "ja es būtu labāks cilvēks, tad empatizētu", bet tagad ir skaidrs, ka dažu cilvēku jūtas man tiešām ir vienaldzīgas, dažu cilvēku "es patiešām nespēju iedomāties, kāpēc es besīju tiem labajiem cilvēkiem, droši vien tāpēc, ka viņi patiesībā nav labi cilvēki, un tas ir tik bēdīgi". Šī nav patīkama vieta, kur būt, bet es arī vaguely atceros, ka esmu tepat bijusi jau agrāk, un tas drīzāk ir empātijas nogurums, nevis kaut kas tāds, kas mani tagad raksturos permanenti.
Tas reizēm ir [pasniedzēja] sejā, kad ar grupu tiek nošērots kaut kāds rakstiņš, kur cilvēks, ilgi analizējis veidus, kā mēs cenšamies būt iekļaujošāki pret kādu grupu, tomēr atklāj, ka dažos veidos šī iekļaušana nav pietiekami jūtīga un redzīga, un tad nodarbībā pēkšņi panesas kaut kāda nenormāla huiņa, kuru tak šķita, ka visi ir izrunājuši jau bloody 60ajos, un tagad, vēl pēc sešdesmit gadiem kāds ir izracis no kaut kādas pakaļas un aiz priekiem nezina, kur likt.
Bet varbūt tas ir no tā, ka es pēc paraduma esmu mēģinājusi empatizēt ar cilvēkiem, un tad tu vienreiz nejauši sajūti, kā ir būt tajā pasaulē, kurā valda uzstādījums "man ir pilnīgi vienalga, kas tu esi un kā tu jūties, bet man ir svarīgi, lai tad, kad es uzdiršu tev uz spilventiņa, tu to sūdu tā vienkārši neizmet ārā, jo tas taču ir Mans Patiesais Sūds".
Un, pie viena: paņemt traģisku un šausminošu pieredzi kāda cilvēka dzīvē, paņemt cilvēka izmisumu un izmantot to, lai nosodītu un atstumtu visus pārējos, kam varētu būt šāds izmisums un vēl vairāk nosodītu un atstumtu tos, kuriem nav tik smagi? Tas ir totāls dick move. Jā, arī tad, ja tas ir tavs personiskais izmisums. Un jebkuram jūtīgam cilvēkam būtu jāredz, ka tā nevajag darīt, būtu jāpietur rociņa un jāsaka "nedari tā, pat ja tev šķiet, ka tev ir taisnība, tas nav mīļi", nevis jāizmanto situācija savu varas mērķu labā.
(jā, jā, ieraksts ar atvērtiem komentāriem un bez atslēdziņas, redzēs, cik ilgi)
(šis gan varētu būt tas gadījums, kurā kāds varētu no manis arī padzirdēt "atpisies", nu tas tā, jūtīgajām dvēselītēm zināšanai :) )
|
| 23:56
OK, pārlasīju savu cibu un konstatēju, ka principā zem atslēgas lieku tikai
- to, kas ir tieši saistīts ar bērniem un viņu dzīvi un ko es tāpat nepubliskotu,
- to, kas ir reāli aizskaroši cilvēkiem, par kuriem es runāju, un turklāt cilvēkiem, kurus es nevēlos aizskart. nu, jo tas, ka cilvēks mani ir personiski nokaitinājis, nav tas, pēc kā citiem būtu par šo cilvēku jāspriež + ļoti bieži ir tā, ka es īslaicīgi aizkaitinos, paburkšķu cibā un tad vairs neesmu aizkaitināta,
- lietas, kas ārpus konteksta nolasās ne tā, kā tām būtu jānolasās, un es jau rakstīšanas brīdī esmu bijusi pārliecināta, ka neesmu gatava skaidrot kontekstu.
That said, vispārējais sentiments, kas uzvirmo zematslēgas ierakstos, ir par to, ka ir vienkārši bailīgi stāstīt, kā tu jūties (un es zinu, kā tas ir) un ir riebīgi tad, kad cilvēki vienkārši atnāk pateikt kaut ko pretīgu, lai arī viņiem to nevajadzētu darīt.
Kādreiz sensenos laikos cibā bija tā, ka nebija ok banot cilvēkus, jo, nu, vienmēr taču varēja gadīties, ka cilvēks nāk pie prāta un tad pasaka kaut ko jēdzīgu. Bet man šķiet, ka tas ir done, ka ir cilvēki, kas nenāk pie prāta, un kas redz visus tos klusējošos un čukstošos cibiņus kā savu uzvaru, jo, lūk viens "tās puses" cilvēks apklusināts. (Tajā laikā gan cilvēki tiešām mēdza banot nevis par konstantu diršanu virsū, bet par to, ka cilvēks vienreiz pateicis kaut ko tādu, kas nolasās kā aizskarošs.)
Starp cilvēkiem, kurus es esmu šādā veidā izbanojusi (uz, teiksim, 24 stundām), ir bijuši cilvēki, kurus es cienu un uzskatu par jēdzīgiem cilvēkiem, bet kam vienreiz (uz mazāk kā 24 h) kaut kas galvā nošķiebies.
Tātad tagad testa režīmā varētu ieviest opciju "screen comments: by non-friends". Nav jau tā, ka pie manis miljons komentētu, gan jau paspētu ķeksīšus salikt.
Un ar anonīmiķiem tas ir fantastiski efektīvi - ieviešas te, par provi, kaut kāds krīps, pāris reizes iekomentē, un konstatē, ka viņa komentārs netiek atskrīnots, un surprisingly atpišas. Man ir aizdomas, ka vēl daži cilvēki atpistos, ja ierubītu savos maigajos prātiņos, ka viņu komentāri absolūti neko nepienes diskusijai.
|
|
|
|