|
Maijs 31., 2020
 | 02:20
kāpēc visām sarunām jāiet pa apļiem
un jāatstāj mani stūrī
kā visiem mani jāredz tumsā un jādzird
kad esmu aizspiedusi sev muti
kā visiem pieskārieniem jābūt nejaušiem
un visiem smiekliem vien nojaušamiem
acu stūrīšos
aizlocītiem aiz plakstiņiem
aizlocītiem aiz tā, kā tu varētu skatīties uz mani
ja vien nebūtu tik tumšs
kāpēc visiem apļiem ir jātiek izrunātiem
visiem stūriem izlauztiem
visām dzīvžogu sienām
izrautām ar saknēm
kādreiz mēs pieskārāmies ādai tā, kā pieskārāmies
upes sejai, vērojot pieskāriena apļus
izskanam un dziestam
tagad mēs esam vietā, kur kādreiz bija sienas
bet arī par tām mēs esam aizmirsuši
ierāvušies krāsmatu stūros
kuš: rēgi aizver acis: spoki paklusē: tas nav pa īstam
viss, kas viļņojās kādreiz
ir izdedzis tagad
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |