|
Februāris 19., 2019
 | 14:03
trū antropolodžī intervjū kveščen: "Vai tu esi kādreiz pievēris žaunas, vēl pirms tevi izbano?"
tad, kad dalīja cieņu un pieklājību pret pētījuma dalībniekiem, es laikam nebiju mājās (vai šajā gadījumā lekcijās)
/tajā pašā intervijā es arī (ļoti ekspresīvi) lietoju frāzi "ah... joptvaimaķeri!" :D
|
 | 21:37
klau, a par dīlbreikeriem runājot
loģ, ka ir dīlbreikeri, kas ir salīdzinoši ātri pamanāmi un tu ar tādu cilvēku nopietnākās attiecībās (draudzības, mīlas, darba, whatever) vnk neielaidies, ja kaut kādu nepārvaramu iemeslu dēļ galīgi nav aizgājis pa pieskari, tas viss normāli
bet ir tādi dīlbreikeri, kas izlien tad, kad jau ir riktīgi dziļi iebrists
man, teiksim, viens personāžs kādā brīdī izvērsa garu monologu par savu sievieti, raksturojot viņu kā "tik vecu un neglītu, ka viņai nav citas izvēles kā būt ar mani, ja es viņu vispār gribu", un viss, goodbye, pat bez paskaidrojumiem (lai gan tas galīgi nebija viens no maniem saprātīgākajiem dzīves posmiem, kurā es pieņemtu izsvērtus lēmumus)
bet kā ar šito verķi tiek galā pieauguši cilvēki?
lai gan ko nu tur daudz var tikt galā, pull out or push through
un kas vispār var būt dīlbreikeris? Nu tipa "vecis aizved uz restorānu un pēc tam sūdzas, ka baigi dārgi"*, vēl kaut kas?
*šis, btw, nav manējais, bet nu mani arī uz restorāniem neaicina, to be fair :D
|
 | 23:32
es gribu lai mani notur kad
es esmu saaugusi
kopā ar to cilvēku rokām kas mani notur pie smagās, asaru pievilgušās zemes,
kāpēc tu raudāji viņi man jautā mēs jau sen būtu putekļi
( un es saku )
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |