|
Jūlijs 6., 2015
 | 22:41
Ahhh. Esmu mājās no mežonīgajiem Saulkrastiem
pa lielam, lielākais personiskais pluss ir tas, ka es esmu (uz mirkli) zaudējusi to jobano "ārprāts kā es izskatos no malas noteikti pilnīgi šausmīgi un visi domā kāpēc viņa nerūpējas par sevi" domāšanu, kas man bija uznākusi, un good riddance.
Protams, tūlīt es atkal atgriezīšos pasaulē, kurā ir spoguļi (kas vēl ir paciešami) un citi cilvēki (kas ir pretīgi un neciešami) un tad man atkal būs par to visu jāraizējas, bet pofik, pofik, pofik.
Man ir arī brīnišķīgi bērni, pusaudzis nobruka tikai vienā dienā, un tas ir good enough for me.
Tagad: atpakaļ pie rakstīšanas. Ar klaviatūru, nevis roku. :)
|
 | 23:25
Bērni izdomājuši jaunu spēli - viens pasaka vārdu, kas ir salikums no divām rupjībām, un otrs mēģina atminēt, kas tie ir par vārdiem
Tipa:
X: Peka.
Y: Pe.... Hmmm, kas tas varētu būt?
Es (sašutušā tonī): Tu nezini?! Kamōn! (Pēc divām sekundēm seko īsa pauze un mentāls "fuck, es laikam tomēr neesmu laba māte".)
(Izrādījās, ka tas bija domāts penis, par ko sekoja diskusija, vai zinātniskie apzīmējumi skaitās vai ne.)
Vai arī mirklis, kurā Lia bija izdomājusi vārdu, kas beidzās ar "..ka", kas bija lamuvārda beigas, nevis sākums.
Dž: Kaka?
L: Nē.
Dž (pēc pārdomām): Es zinu to vārdu?
L: Jā, tu viņu lieto.
Es: Whoa! Tas ir tas vārds, kuru es domāju?
L: Es nezinu.
Es: Nu, Stella viņu zina?
L: Nezinu. Bet es zinu, ka bērnudārzā to noteikti lieto.
Es: Ēēēē... Nopietni?
L: Jā, lieto un smejas.
Dž: Man vajag hintu.
L: OK, es parādīšu. (Nometas uz visām četrām smiltīs.)
(Es ar pamatīgu atvieglojumu konstatēju, ka domāta ir "cūka".)
Un es pat nesākšu stāstīt par kognitīvo disonansi pēc tam, kad viņi minēja "pi...", kas nebija "pimpis", un es jau gatavojos ilgai un diktai sarunai par to, ka "pidars" nav OK lamuvārds.
Un tad izrādījās, ka bija domāts "pirst".
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |