|
Marts 28., 2005
 | 01:36
Bet patiesībā es lielākoties nemaz nezinu, no kurienes rodas manas domas. Tās nav ne loģiskas, ne izrietošas; parasti vispirms atnāk doma, un tad es mēģinu to pamatot, bet pamatot jau var gandrīz jebko, un, kad pietrūkst pamatojuma, vienkārši pateikt - ticu, un viss. Bet patiesībā vienmēr ir ticu, un viss, pierādījums - tas ir domāts citiem, ne man, man tikai tik lielā mērā, cik nevilšus rada jaunas domas.
Es nezinu, kā ir citiem, vai citi tic tam, kas ir pierādīts, vai dara tāpat kā es - vispirms tic un pēc tam mēģina pierādīt.
Bet, ja ir otrais variants, tad jebkāds apgalvojums, ka tu būtu "racionāla un loģiska" būtne, ir absurds. Es, piemēram, neesmu ne loģiska, ne racionāla. Man tikai reizēm izdodas atbalstīt savu intuīciju ar loģikas un racionalitātes balstiem, radot iespaidu, ka "mana pasaule" ir stabila un sakārtota. Bet tā ir tikai pils mākoņos - tā balstās uz kaut ko netveramu, kaut ko sajūtamu, bet nepaskaidrojamu. Vai var saukt par "stabilu" vai "pareizi būvētu" celtni, kas tiešām ir būvēta pēc visiem arhitektūras likumiem, bet neviens nezina, vai tā uzcelta uz plūstošām smiltīm, uz klints vai zemestrīču rajonā?
Bet skaista, jā, traula, bet skaista ir šī pasaule.
|
 | 20:39
- Es ar viņu pat neskūpstījos.
- Jā, bet tu ieliki galvu viņam klēpī, un tas ir daudz intīmāk. Piemēram, es varu mīlēties ar meiteni, bet nevaru iedomāties, ka liktu savu galvu viņas klēpī.
Tā ir? Tas ir intīmāk?
Garastāvoklis:: vēl joprojām pavasaris
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |