|
Marts 21., 2005
 | 13:07
Bet, ja godīgi, vakar bija diezgan smagi. Palasīju vienu tekstiņu, kura autore, visticamāk, ir garīgi slima. Ne jau tāpēc, ka tas teksts būtu kaut kāds nenormāls (principā - ne pārāk briesmīgs šausmu stāstelis). Bet tas ir tāpat, kā uz ielas var just, ka cilvēks ir psihiski slims - pēc skatiena, pēc kustībām, pat nevar pateikt, pēc kā, pēc tikko pamanāmām novirzēm no normas, kas dīvainā kārtā veido spēcīgu, baiļpilnu pārliecību, ka tas cilvēks vairs nedzīvo šajā pasaulē.
Un tekstā tāpat, sašūpojas teikuma struktūra, loģikas vietā stājas atskaņas un vārdu sabalsošana, rūpīgi ielaboti nebūtiski vārdi, un tajā pašā laikā nav labots teikums turpat blakus, kas vienkārši apraujas pusfrāzē - un tie visi ir normāli postmodernisma izteiksmes līdzekļi, bet šis te nav nekāds postmodernisms.
Starp citu, man bieži ir bijis tā, ka es eju pa ielu, kārtējo reizi runājos ar sevi un pēkšņi sajūtu, ka uz mani skatās kā uz psihiski slimu; un baiļu vilnis ir tas pats kā tad, ja es ieraudzītu psihiski slimu cilvēku, pie tam tās nav gluži bailes no tā, ka es jūku prātā (tās bailes ir pavisam citādas), tās ir bailes, ko izraisa apjauta, ka es un garāmgājējs, ka mēs dzīvojam pasaulēs, kurām nav saskares punktu, mēs esam ārēji līdzīgi, bet patiesībā piederam pilnīgi atšķirīgām esamības formām.
|
 | 17:32 - Viņš
es jums pastāstīšu.
nav jau tā, ka es par Viņu pirmoreiz būtu dzirdējusi tikai pagājšnedēļ. Bet šī informācija bija paslīdējusi man garām - ko nu viņš, viņš taču nav ne stilīgs, ne īpaši izcils, nekāda spožuma, ziniet.
Līdz es ar Viņu iepazinos tuvāk un sapratu, ka nē, Viņš nav tāds, kā citi.
Viņš ir kautrīgs un kluss - no tiem, kas nemēdz skatīties acīs, kas sarunas sākumā mulsi bīda alus kausu turp-atpakaļ pa galdiņu, un tu tikai gaidi un gaidi, kad viņš izteiks parastās frāzes, kad izmetīs makšķeri - nu, tā kā allaž ir pierasts, vienmēr tak puiši izmet makšķeri, līdz ar to kļūstot ievainojami, un tad jau ar viņiem var tikt galā.
Bet ne Viņš. Izcili labā formā būdams, viņš nevis droši metas uz priekšu iekarot mānīgi brīvo telpu, bet, gluži otrādi, ieraujas sevī vēl vairāk, un reizēm man pat šķiet, ka viņš ir aizmirsis, ka ir vīrietis, nujā, un šī ir mana pirmā un pēdējā kļūda,
jo šajā brīdī man tā vien gribas atgādināt, hei, tu taču esi džeks, neredzi? Parādīt? Sasodīts, šitā ir jādodas uzbrukumā, šitā ir jāizmet makšķeri, akdies, cik tie vīrieši var būt neaptēsti, viss viņiem priekšā jāparāda, nu paskaties tak man vienreiz acīs un beidz minstināties, bāc...
un tad ir jau par vēlu, tad es attopos, ka esmu iekritusi, ieķēpājusies, ielipusi un visādi citādi nokļuvusi neapskaužamā pozīcijā.
( p.s. )
Garastāvoklis:: ak, apmulsis, satraukts un nezinošs
|
|
|
|