|
Marts 21., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 13:07
Bet, ja godīgi, vakar bija diezgan smagi. Palasīju vienu tekstiņu, kura autore, visticamāk, ir garīgi slima. Ne jau tāpēc, ka tas teksts būtu kaut kāds nenormāls (principā - ne pārāk briesmīgs šausmu stāstelis). Bet tas ir tāpat, kā uz ielas var just, ka cilvēks ir psihiski slims - pēc skatiena, pēc kustībām, pat nevar pateikt, pēc kā, pēc tikko pamanāmām novirzēm no normas, kas dīvainā kārtā veido spēcīgu, baiļpilnu pārliecību, ka tas cilvēks vairs nedzīvo šajā pasaulē.
Un tekstā tāpat, sašūpojas teikuma struktūra, loģikas vietā stājas atskaņas un vārdu sabalsošana, rūpīgi ielaboti nebūtiski vārdi, un tajā pašā laikā nav labots teikums turpat blakus, kas vienkārši apraujas pusfrāzē - un tie visi ir normāli postmodernisma izteiksmes līdzekļi, bet šis te nav nekāds postmodernisms.
Starp citu, man bieži ir bijis tā, ka es eju pa ielu, kārtējo reizi runājos ar sevi un pēkšņi sajūtu, ka uz mani skatās kā uz psihiski slimu; un baiļu vilnis ir tas pats kā tad, ja es ieraudzītu psihiski slimu cilvēku, pie tam tās nav gluži bailes no tā, ka es jūku prātā (tās bailes ir pavisam citādas), tās ir bailes, ko izraisa apjauta, ka es un garāmgājējs, ka mēs dzīvojam pasaulēs, kurām nav saskares punktu, mēs esam ārēji līdzīgi, bet patiesībā piederam pilnīgi atšķirīgām esamības formām.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |