Decembris 16., 2004

16:19 Šodien pati sev par pārsteigumu atklāju, ka manī ir sasodīti daudz emociju, bērnišķīgas, pusaudziskas emocijas. Tad sabrīnījos par to, ka mani tas pārsteidz. Pa kuru laiku es esmu iemācījusies savaldīt sevi tiktāl, ka jebkādas emocijas nespēj neko vairāk kā vien nobružāt virskārtiņu, un jūtas paliek iekšpusē un nemainās - un nemaina neko manā rīcībā un manā dzīvē. Jā, pa kuru laiku es esmu uzcēlusi sienu starp emocijām un jūtām? Un kas notiktu tad, ja es šo sienu sagrautu vai vismaz atvērtu durvis? Tas nāktu man par labu vai gluži otrādi, līdz ar sienu sagrūtu arī es? Mūzika: Crustation - Down, Down

(18 teica | man šķiet, ir tā...)

21:30 Atcerējos, kā Knuts Skujenieks reiz paskatījās uz mani, pasmaidīja un teica: Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais? Ne tu man pēdējā, ne es tev pirmais. // viskija garša ābolu sulā gandrīz nejūtama // bet acīmredzot darbojas. mazliet viskija un miega trūkums organismā Mūzika: Tori Amos jau stundām ilgi

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

22:00 jā, un vēl - mani nenormāli sajūsmina fakts, ka phoenix var atļauties rakstīt jebko un tik un tā palikt saprotama. ja jebkurš cits cilvēks lietotu tādus vārdus kā saā, iespruadu, atgad vai Ka anekaa, neviens viņu nesaprastu (un tas viss viena 2rindiņu ierakstā). Bet labākais vārds laikam ir arlabunkait. ..un tas viss, protams, ir mīlīgi, kas tā man šodien par dienu, ka (gandrīz) visi ieraksti ir par citiem? Mūzika: vēl joprojām Tori Amos

(7 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi