Decembris 8., 2004

14:14 fundamentālā atšķirība starp mīlestību un naidu: ja tu mīli, tad tomēr gribas zināt, ka tava mīlestība kādam ir vajadzīga, lai kāds to (varbūt mazliet) ievērotu, lai to pieņemtu, cienītu, lai tas viss nebūtu pa tukšo un velti justs. naidam nekas tāds nav nepieciešams, naids pastāv pats par sevi, tas neprasa un negaida reakciju no pretējās puses, tas barojas pats no sevis un ir pašpietiekams. un tāpēc rodas ilūzija, ka ienīst ir vieglāk nekā mīlēt, muļķības, protams. jo naids izēd tevi no iekšpuses, sagrauj visu nafig un liek tev pašam nemitīgi mocīties. (vismaz ciktāl tas attiecas uz mani.) so; baidos, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc es pieņemu Dieva-kā-visaptverošas-mīlestības-krātuves eksistenci. lai nebūtu atkarīga no tā, vai pa rokai ir kāds, kam nepieciešama mana mīlestība, vai ne.

(27 teica | man šķiet, ir tā...)

16:01 No pagājušajiem Prozas lasījumiem visspilgtāk es atceros tikai vienu vakaru kaut kādā fabrikā, mēs ieradāmies ar nokavēšanos, salijuši slapji, smejoši, alu sadzērušies, brilles tā aizlijušas, ka neko redzēt nevar, mati līp pie sejas, sēdējām uz kaut kādām kāpnītēm, pavirši klausījāmies lasījumus, es vairāk centos fiksēt puiša reakciju, atceros, ka šo to viņš smuki noraksturoja, tā tieši un bez stereotipiem par to, kurš autors ir OK un kurš nav, es viņam apjautājos, vai vīrieši tiešām grib iekosties sievietēm krūtīs, viņš teica, ka drīzāk ne (tā bija?), viegls reibums un lietus. Brīdi aizdomājos - kas tas bija par puisi, sasodīts, atceros sajūtas, cilvēku neatceros... savaadaisu. Pārējais? Fakti - jā, varu atsaukt atmiņā. Sajūtas saglabājušās tikai par to vakaru, pie tam, kā mēs redzam, spilgtāk nekā fakti.

(8 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi