Oktobris 20., 2004

00:40 "Puni lido pretī saulei, drīz krīt Šīs pelēkās debesis ir ciešanu pils" © chii, viss dzejolis šeit izcēlums mans. sic. Garastāvoklis:: smaidu

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

10:07 - pašapziņa un man, naivajai radībai, likās, ka cilvēki, kas skraida apkārt, stāstīdami, cik viņi ir skaisti, gudri, izcili, visu dievināti un kādi tik vēl ne, ir ar augstu pašapziņu. bērnu spēlītes, atvainojiet. vai pat pazeminātas pašapziņas rādītājs (ja jau tā jāpaceļ ar šādiem līdzekļiem). augsta pašapziņa - tas ir tad, kad tu domā "ārprāts, cik labi, ka es neesmu vēl gudrāka, skaistāka, mīļāka, seksīgāka, interesantāka, asprātīgāka un kāda tik vēl ne, labi, ka es neesmu nekas īpašs, jo, sasodīts, ja es piedevām vēl būtu kaut kas īpašs, tad tak man vispār vairs privātās dzīves nebūtu!" un normāla pašapziņa ir tad (un tikai tad), kad tu to vispār nepamani. pašapziņa ir tehniskas dabas līdzeklis sava "ego" neitralizēšanai, tai ir jābūt nejūtamai un aizmirstamai - kā pareizā izmēra tamponam. (un kāds būtu alternatīvs variants puišiem? iekšķīgi lietojams, vēlams, diskrēts, sev un citiem nepamanāms? - droši vien kaut kas tik diskrēts, ka es, meitene būdama, neesmu to pamanījusi...)

(23 teica | man šķiet, ir tā...)

12:05 - par viedokļa mainīšanu ar ko gan mans vakardienas "es" būtu gudrāks vai izcilāks par mani, ka man būtu akli jāseko viņa viedokļiem, spriedumiem, izvēlēm, emocijām? es esmu, kas es esmu, nevis kas biju, un man ir pašai sava galva uz pleciem, lai izdomātu, ko darīt un kam ticēt. mans vakardienas "es" nav stulbenis, protams, bet mans šodienas "es" ir vairāk pieredzējis, vairāk izdzīvojis, vairāk izdomājis. nē, es nebūšu savas vakardienas vergs.

(9 teica | man šķiet, ir tā...)

18:04 - Kas tev ir pēdējais? (mīlošās mātes ieraksts) Mans bērns ir (vai vismaz būs) pseidointelektuāls. Jau tagad tāds prātvēders, ka turies. Es viņam prasu: - Cik mammai ausis? - Divas. - Un cik mammai acis? - Arī divas. Vai arī: pēta manus auskarus, paskaidro, ka tur ir pērlītes un taureņi, tad pabaksta vienu pērlīti un saka: - Tā ir vienkārši pērlīte. Un balss tonis, kādā tiek izteikti šie mazie vārdiņi, ir precīzi tāds, kādā pārgudrs profesors izsaka savus iemīļotos svešvārdus. Vai arī šis te dialogs: Bērns: Kas ir pēdējais? Es (pauze, koncentrēšanās): Pēdējais ir tas, pēc kā nekas vairs nav. Bērns: Kas mammai ir pēdējais? Un mamma, protams, ir atsēdināta.

(26 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi