|
Jūnijs 9., 2003
 | 07:32
manī nav piepildījuma un laikam arī nekad nebūs
mani mīļie raud, un es nespēju viņiem palīdzēt
manā pasaulē stiepjas skumju stalaktīti un stalagmīti; uz tiem balstās manas debesis, manas baltās
un visā šai brīvajā telpā, ar šiem bezspēcības spārniem, dienu labirintos
es esmu
|
| 15:15
es, vecā literatūras nīdēja, īgņa un ciniķe, šorīt izlasīju sava drauga rakstīto lugu un vēl joprojām esmu tās iespaidā. prieks zināt, ka caur manām bruņām vēl kaut kas tiek. prieks zināt, ka tā var būt (un ir!) jaunākā latviešu literatūra.
bet tas ir tāds izņēmuma gadījums. *
un viss jūsu post- un intelektuālisms var iet dēt. jūtas vienalga ir svarīgākās.
šodien, starp citu, piezvanīja Māris Čaklais un pajautāja, vai es nevaru viņam aizsūtīt kādus savus dzejoļus - tip dzejas dienām - un vēl kaut ko "Karogam". pirmā reakcija (pēc tam, kad ieskrūvēju atkritušo žokli atpakaļ vietā): latviešu literatūra ir apgriezusies kājām gaisā, ja M.Č. (visu cieņu, protams ;)) izrāda šādu attieksmi pret jaunajiem autoriem. brīdi padomāju un izvirzīju otru teoriju: varbūt es jau piederu pie vidējās paaudzes ;)
*piezīme, lai nezaudētu vecās literatūras nīdējas, īgņas un ciniķes stilu ;)
|
| 22:11 - maza atskaite (sev pašai)
es esmu viduvēji apdāvināta literāte. t.i., lai uzrakstītu kaut ko labu, man ir jāpieliek daudz darba, un ar katru gadu ir nepieciešams vairāk darba, lai manis rakstītais mani pašu apmierinātu.
lai ko arī postmodernisma teorētiķi nestāstītu par literatūras marginālismu un plurālismu, tomēr pastāv kaut kāds šī laika kods, kuru patlaban aktuālākie autori apdzīvo, papildina un visādi citādi auklē. es nejūtu sevi šim kodam piederīgu, tas, ko es rakstu šobrīd, atbalso senākas tradīcijas.
nu labi, tas, ko es rakstu "šobrīd", t.i., pāris pēdējo gadu laikā, vispār ir tāda diezgan pašmērķīga eksperimentēšana ar žanriem un stiliem. mēģinājums ieskicēt to, kas varētu tikt uzrakstīts, bet netiek, jo žanrs, domājams, ir izsmēlis savas iespējas. vai arī šādu iespēju nemaz nav bijis.
es neesmu oriģināla. tas, kas manos darbos ir neparasts, ir vienkārši tehniskas kļūmes, mēģinot reproducēt kādu literatūras kodu. :)
faktiski svarīgāk par manu vietu latviešu literatūrā - mūsdienās vai vēsturiskā plāksnē - man ir atrast pašai sevi. savā kontekstā. uzrakstīt to tekstu par pasauli, no kuras nāku un uz kuru vēlētos aiziet.
|
|
|
|