Jūnijs 9., 2003
| 07:32 manī nav piepildījuma un laikam arī nekad nebūs mani mīļie raud, un es nespēju viņiem palīdzēt manā pasaulē stiepjas skumju stalaktīti un stalagmīti; uz tiem balstās manas debesis, manas baltās un visā šai brīvajā telpā, ar šiem bezspēcības spārniem, dienu labirintos es esmu
|
Comments:
Lasu vienu ļoooti labu lugu :) Un tad jau visādas domas nāk galvā. Bet man jau melanholija parasti ir tāda gaiša un dzīvespriecīga sajūta.
Nujā, un omamma raudāja, nezinu, par ko, neuzdrīkstējos pajautāt :(
Nja ... mejanholija! Laikam laba sajūta!
tā pati depresija vien ir, tikai bez klīniskās piegaršas & bez vēlmes un vajadzības tikt no tās vaļā :)))
un kurā brīdī labirinti pārtop satiksmes sastrēgumos?
droši vien tad, kad patika paklaiņot un papriecāties par pasauli pārtop skriešanā ar vēlmi kaut kur baigi nokļūt.
man tas laikam tuvākajā laikā nedraud, ja vien ģimene nesabrauks virsū par pārāk mierīgo skatu uz dzīvi ;)
nu jā...ja ļautiņi pat pasteigām meklē mērķi un nepieciešamību vai (vēl trakāk)izdevīgumu, tad tas vairs nav uz labu. Bet diez vai ģimeni varētu satraukt Tavs mierīgais skats uz dzīvi. Manuprāt, iemesls uztraukumam varētu parādīties tad, kad dzīvei pēkšņi parādītos pārāk mierīgs skats uz Tevi... |
|
|
|
Sviesta Ciba |