|
Janvāris 22., 2003
 | 13:29 - veselīgs dzīvesveids:
viena tējkarote mežrozīšu sīrupa... atmiņas no bērnības, tāda kā dzelzs garša mutē... garšīgi, garšīgi, garšīgi.
bet vispār - jebkurš pārtikas tirgotājs varētu nopelnīt vājprāta naudu, tirgojot To Pašu Vaniļas Saldējumu No Tām Pašām Glāzītēm, kuru es atceros no bērnības... To Pašu Mežrozīšu Sīrupu... To Pašu Halvu (tagad man halva negaršo, bet tā bija nenormāli garšīga)... un vēl, un vēl...
|
| 13:40 - baloži un elki
un vēl es iedomājos - kāpēc man ir dziļi slēpta nepatika pret tādiem izteicieniem kā "katram kāmītim savā dzīvē ir jāpaēd, jāpaguļ un jānosprāgst" vai - attiecībā uz pilsētas baložiem - "re, kur belašs staigā" vai "kā es ienīstu baložus" (nezin kāpēc zinu vismaz 3 cilvēkus, kas ienīst baložus, pie tam ar tādu degsmi, kādu citādi no viņiem grūti izvilināt) utt.
droši vien atgriežos bērnībā, kad katra dzīvā radībiņa bija mīļa (lai arī manā bērnībā no daudzām dzīvām radībiņām es diezgan stipri baidījos, īpaši no spārēm un lielajiem zaļajiem sienāžiem),
jā, un nekad laikam neaizmirsīšu, kā reiz es paņēmu līdzi vardīti (man ārkārtīgi patika vardes un vēl joprojām patīk), t.i., iebāzu šortu kabatā un vēl rāvējslēdzēju aizvilku... pēc pāris stundām viņa bija mirusi, izbāztu sārtu mēlīti. toreiz - tad es vēl biju pārliecināta kristiete - man šķita, ka Dievs man NEKAD to nepiedos. godīgi sakot, arī tagad neesmu droša, ka man tiks - vai jebkad var tikt - piedots. neatkarīgi no manas ticības.
patiesībā savādi, jo daudzu citu man mīļu zvēriņu nāves man nav likušās tik šausmīgas. varbūt tad man nebija tik uzskatāmi redzams, ka šī nāve bija pilnīgi bezjēdzīga un mana vaina - tik neapšaubāma...
Bērns nupatās sagrāva savu pirmo elku - noplēsa no sienas Andželīnas Džolijas plakātu... Pie tam tik pamatīgi, ka bija jāmet ārā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |