|
Novembris 12., 2023
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) hedera | 10:05
Par tranzīciju domāt ne tikai disforijas, bet arī eiforijas kategorijās noteikti ir ļoti noderīgi tieši pašiem transcilvēkiem. Vai tas ir noderīgs plašāk kā arguments, ko ieviest publiskajā diskursā par transcilvēku tiesībām? Stipri šaubos.
Labākajā gadījumā tas neko nedod. Vairumam ciscilvēku, acīmredzot, ir tik neiespējami grūti empatizēties ar transcilvēkiem, ka pat izklāsti par disforijas pieredzēm knapi viņus aizkustina. To var redzēt jau tepat augstāk diskusijā: stāsts par "apjukušo meiteni", kurai tagad nekad nebūs koloratūrsoprāna balss tembrs, tiek izmantots kā arguments, lai vērstos pret visiem tiem, kuriem tranzīcija ir burtiski izglābusi dzīvību. (Statistiski tranzīciju nožēlo niecīgs daudzums, tur ir runa par nulle komats procentiem). Ja nespēj empatizēt ar ciešanām, tad saprast prieku un labsajūtu būs vēl grūtāk.
Sliktākajā gadījumā, pieredzes ar transcilvēku dzimuma eiforiju ļaunprātīgi izmantos TERFs, lai rādītu ar pirkstiem un spiegtu: "Redzat? Mēs taču teicām, ka trans ir tikai seksuāla perversija!"
Btw, es arī īsti neesmu izjutusi sava dzimuma eiforiju. Tuvākais, ko varu iedomāties, ir agrā jaunībā, kad man bija "not like other girls" periods. Tad cilvēki mēdza ar atzinīgu apbrīnu komentēt, ka man ir tipiski vīrišķīgas intereses un hobiji, vai tieši pretēji - vispār trūkst intereses par tipiski sievišķīgām lietām. Un tad man tiešām bija emocionāla eiforija no tā, ka mani atpazīst un novērtē kā dzimum-netipisku. Bet tad es sapratu, cik īstenībā seksistisks ir šitais "not like other girls", un tagad es to vairs neuztveru kā komplimentu. (Redzi? Kārtējais piemērs, kur feminisms visu sabojāja. :D )
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |