Nunez, ja cilvēki ir VECI, tad viņiem var rasties nedrošība par to :D

bet es nez, man šķiet, ka laulības ir kā reiz kaut kas tāds, ko ir vērts taisīt tikai uz draudzības bāzes, jo "mums ir labi seksā, sataisījām bērneļus, KO NU" pa lielam ir laulības ar bāzīti "lai tad, kad šķirsimies, būtu vieglāk atbildīgi un godīgi sadalīt mantu un rūpes par bērniem", kas vispār ir saprātīgi, bet priekš tam drīzāk vajadzētu partnerattiecību likumu, nevis visu to romantizēto balagānu
lai gan laulības vispār ir ugh
(šajā ierakstā "šķiršanās" toč nebija laulības kontekstā, tāpēc arī es tik mierīgi vāvuļoju)

bet es nez, man uz nedrošību stāv tikai kā kinks un arī ne esenciāls, un daudz vairāk stāv/labāks sekss ir saistīts ar to, ka cilvēki pazīst cits cita ķermeni tikpat labi, varbūt pat labāk nekā savējo, un vispār paļaušanās un pamatota pārliecība par sevi = sexy AF

ja nu spriedzīte, tad drīzāk tieši caur interesi vienam par otru un jaunatklāšanas prieku un aizrautību, un tur atkal nevajadzētu būt tā, ka obligāti visam būtu jābeidzas pēc 7 gadiem, jo cilvēki jau pa šo laiku mainās pietiekami, lai paši par sevi uzzinātu kaut ko citu un vairāk, tātad arī preferences/intereses var mainīties un paplašināties

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:) jā, un VECI ir visi, kuri sasnieguši nopietno vecuma slieksni, 25+. pēc 30 jau kaps māj ar roku.

ai, nu daudz kas no cilvēkiem atkarīgs, ir cilvēki, kuri skatās, kā puķe aug un katru dienu atrod ko jaunu, un ir cilvēki, kuri katras piecas minūtes maina skatu punktu un puķi, jo nogarlaikojušies līdz nāvei. man drīzāk liekas, ne visi ir spējīgi kultivēt auzrautību un jaunatklāšanas prieku - vai ir atklājuši, vai pat pamanījuši, ka tāds var būt.

man liekas, "mums" romantizētais balagāns bija daudz vairāk izplatīts nekā "jums", tas paaudžu līmenī. bet mīts/ romantiskais balagāns par īsto un veinīgo dzīves partneri vēl joprojām ir diezgan dzīvs, skatoties uz savu mazuli, pat tad, ja dzimumu robežas sāk izplūst.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

..un pēc 40 jau aiziet "meklējam partneri vietējā nekrofilu kopienā" :)

bet jā, jā, "īstais partneris uz mūžu" (es nezinu, vai "vienīgais" vēl arvien ir tik aktuāli) gan ir dzīvs un spārdeklīgs mīts, pat ja to nošķir no laulības kā sociālas institūcijas
bet tas varētu būt saistīts arī ar sajūtu par beznosacījumu mīlestības iespējamību vai cerību uz tādu, man šķiet; un šīs alkas no cilvēciskām būtnēm iznīdēt varētu būt grūti/neiespējami un varbūt arī nevajag

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nope, vienīgais patiešām ir nomiris dabīgā nāvē. :) un, labi ka tā, visa tā vainas sajūta, kas nāk kopā ar vienīgais!

un piekrītu, nevajag. :) vienk., kad publika nogalināja Dievu (Tēvu), viņi pie viena nogalināja arī Māti (Dievieti), un kopš tiem laikiem sāk meklēt beznosacījumu mīlestību romantiskajās attiecībās.

un, vispār, beznosacījumu mīlestība pieder bērniem līdz 5 gadu vecuma, viņi vecākus mīl ar beznosacījumu mīlestību. vecāki bērnus cenšās mīlēt, kādi nu sanākuši, bet ne vienmēr sanāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un mīlēt partneri ar beznosacījumu mīlestību nevajag, lost case. :)

(Reply to this) (Parent)

*cenšas

(Reply to this) (Parent)

intensīvi domā

nē nu ok, trū, "gribēt saņemt beznosacījumu mīlestību" vai "pieprasīt beznosacījumu mīlestību" ir tādas bērnišķīgas alkas, kurām ir vieta reizēm un drusciņ, nevis visu laiku, un vēl jo vairāk, ja tas ir egocentrisks "es te izpildīšos, kā man ienāk prātā, bet tu mani tāpat mīlēsi & i don't give a fuck about your feelingz"

bet "spēt izjust un sniegt beznosacījumu mīlestību" gan nav bērnišķīgi, imo, un kaut kādā ziņā es to redzu kā ideālu arī šķiršanās gadījumā: "pat ja mēs viens otru palaižam vaļā, tas, kas starp mums ir bijis, vienmēr būs kaut kas gaismas apstarots un īsts un pierādījums tam, ka mēs esam mīlami un pietiekami tādi, kādi esam"
beeeeet nu labuveiksmīti kaut ko tādu piedzīvot (pat vecāka-bērna attiecībās))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man no savas mammošanas pieredzes bija sajūta, ka bērns mani mīlēja ar beznosacījumu mīlestību līdz gadiem 5-8. es viņai biju pilnīgi perfekta. es, no savas puses, diezgan bieži gribēju, lai viņa vienkārši naktīs guļ. vai, lai negriež labo kājiņu.

beznosacījumu mīlestību uz otru pieaugušo nav gadījies piedzīvot. :) es pieņemu, ka neesmu uz tādu spējīga, pēc 5-8 gadu vecuma, līdz tam vecumam mīlēju vecomammu TĀ.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"mīlēt kaut ko tāpēc, ka perfekts" kā reiz ir nosacījumu mīlestība, kas beidzas pie pirmās reizes, kad dārgumiņš ir atļāvies būt neperfekts

"džīzas kraist, kas tas par monstru no manis izlīdis un ko man ar viņu tagad iesākt, es tak nošaušos par šito uzvedību un kā vispār var eksistēt kaut kas tik brīnumains, dārgs un mīlams omg" varētu būt tuvāk tam, ko es vaguely apzīmēju ar "beznosacījumu"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, atgādini man šito, kad es nākamreiz atradīšu vape juice vai alus bundžu mazuļa istabā. :)

tā viņš ir ar mīlestību, mūžu dzīvo, mūžu mācies. moš tomēr nevajag iet katram uz savu pusi.

(Reply to this) (Parent)

nu ja. pat Tolstojs savā laikā rakstīja: "i v komnatu zašol starik, ļet triciķi"...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

no 15 gadnieka laktiņas tā arī ir. atceros, gāju uz ballēm un skatījos uz trīsdesmit gadīgajām tantēm, pilnīgi galva reiba no vecuma un cienības.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nu padsmitgadnieka skatu punkta, jā (nu man personīgi izņemums, jo jaunākā no māsām 20 gadus vecāka par mani). bet nu Tolstojs jau to pats rakstīja, kad vairs nebija tik jauns stariks. tā kā mainās laiki ij tikumi (uzskati).

(Reply to this) (Parent)