nu nez :) man liekas, ka Kastaņeda to bija domājis pavisam savādāk - nevis tā, ka nevajag būt nevienam cilvēkam ar zināmu ilgstamību (galu galā - citādi jau viņš nebūtu varējis ņemties ar mazo Karlosu & donu Henaro), bet gan to, ka nevajag sevi pašu piesaistīt pie savas pagātnes pēc principa "līdz šim esmu rīkojies tā un tātad nevaru rīkoties citādi". tas ir tas, ko Votss grāmatiņā, ko es patlaban lasu, raksta - ka rietumu cilvēks definē savu "es", balstoties uz savu pagātni, un tādā veidā uzbūvē sev slazdus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

varbūt, taču jāņem vērā, ka mēs esam rietumu cilvēki, līdz ar to pirmais solis, ko ir vēlams iziet - nogalināt savu pagātni aizejot no cilvēkiem, kas tevi zina pārāk labi. pēc atgriešanās cilvēks jūtas emocionāli pietiekami neatkarīgs, lai jau droši kontaktētos ar citiem. tuvinieki vairs nezina kur atrodas "spēka sviras" :) dzīve paliek spēcīgāka!
arī mazais Karlitoss :) par savu skolotāju zināja neko! pie tam emocionālais tuvums šajās attiecībās bija tikai no viņa paša puses un vienā vietā Dons Huans atzīstas, ka personīgi viņš nav ieinteresēts veikt jebkādu apmācību, to viņam lika darīt "сила" un viņš tikai pakļaujas. arī Dona Huana un Dona Henarosa attiecības bija balstītas tikai nepieciešamībā - viņi bija vienas grupas locekļi un viss tas emocionālais tuvums, kas it kā bija viņu starpā, bija tikai "контролируемая глупость". tipa - kāpēc gan neuzsmaidīt, ja var uzsmaidīt :)

(Reply to this) (Parent)