nu par to jau es runāju
reliģija taču nav ne filosofiska pārliecība, ne pasaules uzskats, ne ētika, ne attiecības starp kaut ko un vēl kaut ko (kas ir labas un pareizas lietas pašas par sevi, bet: nafig saukt to par reliģisku pārliecību?). reliģija ir pirmām kārtām Ticība ar lielo burtu, Pasaules Kārtība (t.i., skaidrs priekšstats par sakrālo), rituāls, ticība brīnumam un tamlīdz. nu, visi tie pesteļi :)
luterānismā es varu ticēt Dievam un pildīt viņa baušļus gluži vienkārši tāpēc, ka tas ir loģiski pieņemams - tāpat, kā es ar loģiku pieņemu fizikas likumus un necenšos tīši tos pārkāpt. ticēt Dievam kā "substancei"? abet mierīgi. tā ir pati vienkāršākā Dieva ideja, ko es varu iedomāties. un beigu galā sanāk tā, ka es, blēņojoties ar visām reliģijām pēc kārtas, neesmu nevienā brīdī izgājusi ārpus luterānisma koncepcijas "baušļi + attiecības ar Dievu".
bet tas, ko es gribu no reliģijas, ir nevis šīs elementārās lietas, bet dialogs ar zemapziņu, simbolika. sakrālais laiks, sakrālā telpa kā būtiskākās pasaules sastāvdaļas, nevis dažas dienas gadā / daži baznīcas apmeklējumi mūžā. luterānisms ir OK as far as it goes, bet man ir nepieciešams kaut kas vairāk. un katolicisms neapšaubāmi to piedāvā, tikai es nedomāju, ka spēšu/vēlēšos to pieņemt.

(Reply to this) (Parent)