nea.
es jau teicu - nav runa par piedošanu vai nepiedošanu, ar domu, ka es i netaisos kaut ko "piedot" vai "nepiedot", un nekas jau nav "jāpiedod".
ja vēlies dzirdēt to vispārīgāk: tad katrās vecāku/bērnu attiecībās pienāk punkts, kurā bērns vairs nav tas bērns, kas skries mīļoties pie mammas un stāstīs Visas Savas Bēdas, un uzticēsies, būs pilnīgi pārliecināts, ka mamma dos labāko padomu? un būtu droši vien ļoti nepareizi atkal mēģināt iet atpakaļ, tas būtu pretdabiski un tāpēc neiespējami. nu, ja arī iespējami, tad nevajadzīgi.

bet nu es būtu priecīgāka, protams, ja toreiz tas būtu noticis savādāk. jo sāp jau vienalga, tas nekas, ka pagājuši kādi trīs-četri gadi.
un pat toreiz tas nebija "nepiedošu". tas bija "nerādīšu viņiem, kā es raudu". un šoreiz šis ieraksts radās tāpēc, ka es pūlējos saprast, kāpēc es nerādu saviem vecākiem, kā es raudu.

(Reply to this) (Parent)