te taads piemeers kaa tu uztver sevi un to kas notiek ar tevi tik naaviigi nopietni un smagi.

nekadpaarinetikshana nekadnepiedoshana neatgriezenisksluuzumapunkts

varbuut tas viss nemaz neeksistee, nekur.

man arii vecaaki piedaavaajushi...ne tikai to, bet arii pie psihiatra...vai iedomaajies- psihiatra,,, to gan laikam aiz muljkjiibas, jo bija vaijdziigs tikai nomierinaat nervus, bet viirieshi shkjiet nesaprot atshkjiriibu starp nestabiliem nerviem un gariigu slimiibu. un es sapratu: they really care but do not know how. ieteiktu tev taapat to uztvert.

(Reply to this) (Thread)

es gan gluzhi neteiktu, ka pie psihiatra ir nepiecieshams tikai tad, ja esi gariigi slims

es gaaju pavisam citu iemeslu deelj, piemeeram

(Reply to this) (Parent)

nea.
es jau teicu - nav runa par piedošanu vai nepiedošanu, ar domu, ka es i netaisos kaut ko "piedot" vai "nepiedot", un nekas jau nav "jāpiedod".
ja vēlies dzirdēt to vispārīgāk: tad katrās vecāku/bērnu attiecībās pienāk punkts, kurā bērns vairs nav tas bērns, kas skries mīļoties pie mammas un stāstīs Visas Savas Bēdas, un uzticēsies, būs pilnīgi pārliecināts, ka mamma dos labāko padomu? un būtu droši vien ļoti nepareizi atkal mēģināt iet atpakaļ, tas būtu pretdabiski un tāpēc neiespējami. nu, ja arī iespējami, tad nevajadzīgi.

bet nu es būtu priecīgāka, protams, ja toreiz tas būtu noticis savādāk. jo sāp jau vienalga, tas nekas, ka pagājuši kādi trīs-četri gadi.
un pat toreiz tas nebija "nepiedošu". tas bija "nerādīšu viņiem, kā es raudu". un šoreiz šis ieraksts radās tāpēc, ka es pūlējos saprast, kāpēc es nerādu saviem vecākiem, kā es raudu.

(Reply to this) (Parent)