man ir interesantas attiecības ar frāzi "es gaidīšu". Jo visu bērnību biju diennakts bērnudārzā, un mani parasti piektdienās izņēma pēdējo. Vienreiz pat visus bērnus māmiņdienā izņēma ceturtdien, un es paliku uz veselu diennakti viena pati.
Vēl joprojām pamanu, es gaidu tur, kur patiesībā varētu iet, uzrunāt, spert pirmo soli. Tāpat, ja dzirdu sevi sakām "es gaidīšu", es sāku vērot, kur un kā un no kā mūku, vai kaut kur automātiski neielieku sevi upura lomā.

(Reply to this) (Thread)

Es šito reāli baidos teikt, jo diez vai sagaidītu. Pat sev īsti nesaku. Un ļoti dusmotos uz cilvēkiem, kas gribētu, lai es gaidu, kad nu šie izkasīsies. (Bet, no otras puses, tā nav bijis vienmēr, ir bijuši laiki, kad man ir licies, ka gaidīt ir ļoti romantiski)

Bet vispār tas ir tas sāpīgais punkts par laiku un tā ieguldīšanu attiecībās, I mean wtf viens iegulda laiku gaidīšanā un otrs kaut kur pludurē apkārt?

(Reply to this) (Parent)