Runājot par šķīvīšiem, nesenais zinātniskais pētījums vismaz pagājušā un šīgadsimta kontekstā ir viesis zināmu skaidrību. Galu galu, šķīvīšus tā nopietni (pieņemot, ka tas ir gadījumu reģistrācijas jautājums) ir sākuši pamanīt tikai 20.-21.gs. Šajā kontekstā zinātnieki izvirzīja hipotēzi, vai tik tas nav saistāms ar 20.gs. tehnoloģiskajām reālijām. Un lielā tiesā arī atbildēja uz šo jautājumu, kad cilvēku pakļāva spēcīga elektromagnētiskā lauka iedarbībām. "Laboratorijas trusīši" stāstīja, ka ir jutuši kāda klātesmi, ka ir jutuši gaismu un tamlīdzīgas lietas, ko parasti saista ar NLO. Zinot, ka ikdienas pieaug elektromagnētiskais piesārņojums (mobīlie sakari, internets, elektroinstalācija) nav brīnums, ka mēs dzīvojam šāda lauka vidū un tas mūs ietekmē. Un cilvēkiem, kam ir jūtīgāka uztvere pret to, arī pēkšņi sāk nez ko redzēt. Lai gan jāatzīst, ka ir zināms (nu kādi 3) % gadījumi, kad var runāt (bet tikai runāt) par NLO. Viss pārējais ir mūsu cenšanās aizpildīt visuma karti kā savlaik viduslaikos mēs nezināmo zemi aizpildījām ar dažādiem briesmoņiem (skat. teiksim Sindbada piedzīvojumus vai parodiju par kartes aizpildīšanu Barona Minhauzena piedzīvojumu formātā).

(Reply to this) (Thread)

hm.
a s(t)rannaja logika, odnaka:
ja subjektu apstaro ar elektromagneetiskajiem viljnjiem, un subjekts juut kaadu klaatesamiibu, redzeejushi gaismu utml, tad taas noteikti ir elektromagneetisko viljnju sekas un doma par to, ka shiis paraadiibas vareetu buut iistas, ir noraidaama.
tas ir apmeeram taa, ka ja simts tuvredziigi cilveeki uzliek brilles un peekshnji saak redzeet nevis izpluudushus kraasu plekjus, bet skaidrus un konkreetus apveidus, tad taas ir brillju optikas sekas, nevis realitaate.
;)

(Reply to this) (Parent)