Es vienā brīdī sāku skatīties uz to tā, ka, ja autors savā darbā X sasniedz kaut kādu labu lietu -- tad tas arī ir tas, ko viņš ir varējis sasniegt. Tur. Un literatūrā (vai mākslā) es viņu tad arī pēc tā vērtēšu.

Savukārt dzīvē es viņu vērtēšu pēc tā, ko viņš dzīvē ir izdarījis.

Nu, tipa, ja es būtu tiesnesis (un kurš no mums tādā brīdī iekšēji nav), kurš uzzina, ka kaut kādas superatzītas lieliskas bērnu grāmatas, kas cilvēkiem reāli palīdz, autors ir īstenībā nožēlojams bērnu slepkava. es viņam piespriestu nāvessodu, bet atstātu viņa grāmatas bērnu bibliotēkās. jo man liktos liekulīgi un farizejiski noliegt to labo, kas viņā vismaz bija.

un tas man liktos arī tāds (nekristīgā versijā, jo es neesmu kristietis), here, but for the grace of god, walk we. katrs no mums var būt monstrs un labais vienlaicīgi (vai pamīšus), jo katrā no mums ir abējādas lietas. so, killojam monstrus, bet atzīstam labo arī viņos.

(Reply to this) (Thread)

Bet kurš tad te eskalē līdz izņemšanai no bibliotēkām?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas vienkārši, lai būtu maksimāli ekstrēmi gan viens, gan otrs. vari izvēlēties mierīgākas lietas, ko salīdzināt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es teiktu, ka tas ir pilnīgi cits stāsts gan. Un pilnīgi lieki eskalēts uz visām pusēm - t.i ., tas galīgi nepalīdz saprast un domāt kaut cik niansēti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

^_o

(Reply to this) (Parent)