Vai tik tas nevarētu būt saistīts ar mēģinājumiem attaisnot šīs lietas mūžības priekšā?

Vai varbūt drīzāk attaisnojums dzīves ietvaros nāves priekšā. Memento mori, galu galā.

Kas paliks pēc manis? Nekas - nekur...

Viss aiziet, nekas nepaliek. Un var jau arī atsaukt prātā, ka katrs cilvēks ir pasaule un aiziet līdz ar veselu pasauli. Nu ja varbūt vienīgi cita dzeguze citā(cita) kalnā.

(Reply to this) (Thread)

nez... man - vismaz kādu jaunu textu sākot - nāves pieminēšana drīzāk nozīmē veiksmīgu piedzimšanu... da i kāda tur mūžība tik īslaicīgiem tekstiem, tik īslaicīgai dzīvei? viss šis pasākums ir tendēts uz acumirklīgo, gaistošo un caurspīdīgi, filigrāni skaisto. un. hm. šeit nu arī nāve iederas - kā vēl viens atgādinājums par to, ka tādas Mūžības varbūt nemaz nav, varbūt ir tikai Šeit un Tagad.
un runa jau ir par to, ka pēc tam, kad manis vairs nebūs, paliks viss, kas ir nozīmīgs, būtisks, skaists un ... jā, arī tas ir acumirklīgs. kā dzeguzes balss kalnu atbalsīs.

(Reply to this) (Parent)