Es savā pašreizējā "nepiš" stadijā domāju, ka tas ir nākamais attīstības posms aiz tā ļoti šaurā rāmīša, aiz ļoti taisnā celiņa, pa kuru jāiet, lai būtu labs. Un reizēm paiet ilgi gadi, līdz tiec pāri tam sevis pilnveidošanas plāniņam un saproti, ka arī tas ir tikai kruķis, kuru var kā paņemt, tā nomest, tā arī nekad nepaņemt un klibot ar citiem kruķiem.
Tāda saasināta sevis nozīmīguma apziņa, bez kuras, izrādās, var dzīvot vēl veselīgāk, bet kurai ir jāiziet cauri, lai tāds mērens pofigisms uz citu un savu nozīmīgumu būtu apzināta izvēle un attīstības stadija. Jo cilvēks var dzīvot ļoti primitīvos apstākļos vai nu tāpēc, ka neprot labāk, vai nu tāpēc, ka viņam ir cēli ideāli, ka tā būs labāk pasaulei, vai arī - kad ir ticis tālāk par cēlajiem ideāliem, saprotot, ka nav lielas starpības. (Nu tas tāds prasts piemērs, bet es izteicos, un man nav briesmīgi svarīgi, vai mani saprot vai pārprot.)

(Reply to this) (Thread)

tā varētu būt, es arī neesmu šausmīgi besīga par to, ka cilvēks Sevi Kopj, jo noteikti tas ir pašam vajadzīgs

(Reply to this) (Parent)