Augusts 6., 2003

09:35 - fragmenc no topošā Un tā nebija nekāda poētika, tā nebija metafora, kādu reālu notikumu tulkojums citā valodā. Brīžos, kad viņa bija viena ar sevi, viņa tiešām domāja šajā otrā valodā, kas nenosauca nevienu reālu lietu vai notikumu, bet dīvainā kārtā bija daudz dziļāka, daudz tuvāka patiesībai kā nosaucošā valoda. Tomēr Sairina pat necerēja, ka kādubrīd varēs atrast šo patiesību, jo otrā valoda bija plūstoša kā domas, tā mainīja vārdu nozīmes ātrāk, kā Sairina spēja šīs nozīmes apjaust līdz galam, un vispār nekas nebija „apjaušams līdz galam”, jo tā jau būtu nosaukšana, un otrajā valodā nebija nekā nosaucoša. Pat tad, kad Sairina atrada kādu pārsteidzoši vienkāršu frāzi, kas tajā brīdī izteica visu esamību, šī frāze izrādījās tik pārsteidzoši ietilpīga, ka, ietverot sevī visu, protams, kļuva bezgalīga. Tātad bez robežām. To nevarēja vairs pateikt, nevarēja izskaidrot. Bet censties to izdarīt jau pats par sevi bija patīkams process, un Sairina nekavējās domās par tā bezjēdzību.

(2 teica | man šķiet, ir tā...)

Comments:

From: savaadaisu Date: 6. Augusts 2003 - 09:57 (Link)

(Reply to this)

From: skuka Date: 6. Augusts 2003 - 11:51 (Link)

(Reply to this)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi