Un tajā pašā laikā man visi supervaieri un profesori saka, lai izbaudu PhD laiku, jo pēc tam galīgi vairs nekam laika nepietiek....

(es gan neizbaudu un paralēli lielo politiku bīdu, bet pat ja fokusētos.... tāpat diez vai būtu tas apmierinājums, ka var darīt lietas pamatīgi, kā vajag, un nesteidzoties)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu bļin :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sorry, ka bradāju pa sapņiem.... bet varbūt labāk jau laikus pieņemt, ka tā vienkārši ir... dzīves ilgums un līdz ar to laiks nez kāpēc ir limitēts...
Es labprāt to atceltu :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šitā aizbildnieciskā attieksmīte gan bija nevietā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

interesanti, kur te aizbildnieciskums nolasījās... vairāk iekšējais dialogs. Būtu es beidzot ar to samierinājusies, gan jau labāk dzīvotu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, pieņēmumā, ka tu "bradā pa sapņiem" (it kā tu labāk zinātu, kas ir "sapnis" un kas ir normāls piecgades plāns)
un "labāk jau laikus pieņemt", ko es nolasīju kā ieteikumu man, nevis "atnācu, ierakstīju citas cibas komentārā, ko es pie sevis par sevi domāju"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es sapratu, ka kaut kas sapņveidīgs ir justies tā, ka "ir laiks izlasīt kaut vai pašus pamatiņus, nolādēts" un nejusties, ka "es tagad visu tikai apgrābstu".

Diemžēl tā ir, ka par šito no savas un citu pīeičdī kolēģu pieredzes neko iepriecinošu nevaru teikt. Neviens no mums nav nonācis tajā lieliskajā stadijā, bet visi nepiepildāmi ilgojamies.

Par šitās realitātes (ne)pieņemšanu ir tā, jā, ka varu tik to, ko pie sevis par sevi padomāju iepukstēt... kā ne pārāk pozitīvu piemēru

(Reply to this) (Parent)