Es sapratu, ka kaut kas sapņveidīgs ir justies tā, ka "ir laiks izlasīt kaut vai pašus pamatiņus, nolādēts" un nejusties, ka "es tagad visu tikai apgrābstu".

Diemžēl tā ir, ka par šito no savas un citu pīeičdī kolēģu pieredzes neko iepriecinošu nevaru teikt. Neviens no mums nav nonācis tajā lieliskajā stadijā, bet visi nepiepildāmi ilgojamies.

Par šitās realitātes (ne)pieņemšanu ir tā, jā, ka varu tik to, ko pie sevis par sevi padomāju iepukstēt... kā ne pārāk pozitīvu piemēru

(Reply to this) (Parent)