Problēma jau tajā, ka gribas mainīt to otru nevis mainīties pašam. Un tad rūgt savā galvā, lai brīdī kad domu augonis sprāgst ar roķelēm vai muti vērstu lietas sev pa prātam.
Visu jau varot risināt un izrunāt... bet nevar, nevar ja cilvēks nerunā, bet gaida, kad viņa iedomas nolasīs no zila gaisa. Un nerunāt protams ir vieglāk.

(Reply to this) (Thread)

Hvz, par to runāšanu es neesmu tik pārliecināta

Tiešām visiem vienmēr vieglāk ir nerunāt? Man ir tā, ka reizēm pizģec, pieturēt muti ir bezmazvai fiziski sāpīgi
Un šis varētu būt kā reiz tas keiss, kurā kādas rakstura iezīmes/uzvedības modeļi tiek uztverti par labiem (un pretējie attiecīgi par sliktiem) tieši tāpēc, ka pašam personāžam tie ir raksturīgi

Ja mums ir attiecības, kurās vienam visu vajag izrunāt un otrs preferē daudz neļerkstēt par "attiecību" lietām (nejaukt ar "es tevi vispār ignorēju ej dirst"), un šīs attiecības izjūk, kā var zināt, ka problēmas sakne ir nerunāšana? Varbūt tieši runātājs aizrunājās līdz "ja tu domā x un es domāju y tad mūsu atšķirības ir nesamierināmas!", lai gan patiesībā varbūt dabā neviens nerīkotos atbilstoši saviem vārdiem, vai arī attiecīgā hipotētiskā situācija vispār nepienāktu.

Es pat neesmu pārliecināta, ka "mainīšanās" vispār ir lieta, kas ir, nu, baigi vadāma un kontrolējama

/disclaimer 1: visas darbojošās personas ir izdomātas
/disclaimer 2: par izejas punktu ņemam nosacīti "veselīgas" attiecības, kurās abas puses grib būt iesaistītas un saskata tajās kaut ko pozitīvu sev, nevis kaut kādu "es tevi ienīstu un tāpēc neļaušu tev no manis aiziet bļeģ, jo tad tu kļūtu laimīgāka, kuce tāda" huiņu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es protams vairāk no savas pieredzes, kurā viena puse nerunā vispār līdz sprāgst un otra puse baidoties sprādziena "pietur muti" :)

Bet šis "Un šis varētu būt kā reiz tas keiss, kurā kādas rakstura iezīmes/uzvedības modeļi tiek uztverti par labiem (un pretējie attiecīgi par sliktiem) tieši tāpēc, ka pašam personāžam tie ir raksturīgi" nenolidzami desmitnieka

(Reply to this) (Parent) (Thread)

oj, gājienu "es tagad par to nerunāšu, jo tas nav tik svarīgi, bet pēc 6 mēnešiem gan atcerēšos un atgādināšu pašā sāpīgākajā momentā" gan vajadzētu aizliegt ar likumu :D un ne tāpēc, ka man pašai nebūtu šāda paraduma

es nez

man pēdējā laikā (kā cilvēkam, kas ir pēc dabas "tagad parunāsim par attiecībām, līdz fakts, ka tu nepagaidīji, kamēr es ieleju sev dzērienu, kļūs par simbolu visam, ko man cilvēki darījuši pāri, sākot jau ar manu tēvu laikā, kad es biju nevainīgs zīdainītis") kaut kā *drusciņ* strādā tas, ka pie huiņas, par ko liekas, ka vajag Runāt, drusk iepauzē, padomā un nonāk līdz tādam formulējumam, kas ir, nezinu, fakta konstatācija vai kas tāds. vai arī saprot, ka nevajag par to neko daudz runāt, jo nu tas ir fakts, ka tā ir.

(Reply to this) (Parent)