es protams vairāk no savas pieredzes, kurā viena puse nerunā vispār līdz sprāgst un otra puse baidoties sprādziena "pietur muti" :)

Bet šis "Un šis varētu būt kā reiz tas keiss, kurā kādas rakstura iezīmes/uzvedības modeļi tiek uztverti par labiem (un pretējie attiecīgi par sliktiem) tieši tāpēc, ka pašam personāžam tie ir raksturīgi" nenolidzami desmitnieka

(Reply to this) (Parent) (Thread)

oj, gājienu "es tagad par to nerunāšu, jo tas nav tik svarīgi, bet pēc 6 mēnešiem gan atcerēšos un atgādināšu pašā sāpīgākajā momentā" gan vajadzētu aizliegt ar likumu :D un ne tāpēc, ka man pašai nebūtu šāda paraduma

es nez

man pēdējā laikā (kā cilvēkam, kas ir pēc dabas "tagad parunāsim par attiecībām, līdz fakts, ka tu nepagaidīji, kamēr es ieleju sev dzērienu, kļūs par simbolu visam, ko man cilvēki darījuši pāri, sākot jau ar manu tēvu laikā, kad es biju nevainīgs zīdainītis") kaut kā *drusciņ* strādā tas, ka pie huiņas, par ko liekas, ka vajag Runāt, drusk iepauzē, padomā un nonāk līdz tādam formulējumam, kas ir, nezinu, fakta konstatācija vai kas tāds. vai arī saprot, ka nevajag par to neko daudz runāt, jo nu tas ir fakts, ka tā ir.

(Reply to this) (Parent)