Kaut kā palaidu garām, kurā brīdī tas kļuva par mani.
Es tikai piedāvāju apsvērt iespēju, ka varbūt nejauki cilvēki (laikam jau tādi kā es) no turienes nāk ārā par tādiem tur nekļūst dēļ programmas, bet ka kaut kādu iemeslu dēļ ir tā, ka tur iet mācīties cilvēki, kas vairumā gadījumu ir nejauki.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu es biju nejauka, pirms sāku mācīties antro, tagad es esmu mīlulītis un dušeņka, ja. (ja nav uzreiz redzams!!!)

bet es tev vēlreiz piedāvāju apsvērt iespēju, ka cilvēka smadzenes nestrādā tādā veidā, ka tajās daudzas stundas divu gadu laikā krāmē iekšā kaut kādu specifisku pasaules redzējumu un no tā nav nekāda efekta. (tas, ka efekts var atšķirties no iecerētā, ir cits jautājums)

bet nē, runa, starp citu, nav par "nejaukumu" as such, runa ir par attieksmi "mana taisnība pirmā, situācijas tveršana trešā", kas principā varētu būt filozofijas sekas. jo *varētu būt*, ka filozofija sekmē pieņēmumu "tas, ko es esmu ar skaidru prātu izsecinājis, saglabā patiesuma vērtību neatkarīgi no tā, kam es to saku un kurā brīdī", sk. Dekarts un visi pārējie, kas no viņa mācās, kas praksē, iespējams, nozīmē "visi pārējie, punkts"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mana maģistratūras pieredze ir tāda, ka daži krāmē, bet liela (ja ne lielākā) daļa ne pārāk. Turklāt - nevar arī izslēgt iespēja, ka tajos gadījumos, kad krāmē, šis process tikai paspilgtina tās tendences, kas jau ir.
Par "mana taisnība pirmā, situācijas tevršana trešā" - tas ir interesants jautājums. Proti, vie tie, kas studējuši filozofiju ar šo kaiti sirgt vairāk salīdzinājumā ar tiem, kas studējuši citas disciplīnas? Man nav stingras intuīcijas vai tā patiešām ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu manā pētījumā izlīda (mazs un nepierādāms, bet nojaušams) datu punktiņš, kur STEMistiem + pedagogiem no vienas puses un humanitārajiem no otras atšķīrās (turklāt diezgan principiāli) priekštati par to, kā dzīve ir uzbūvēta un kā ar to (un citiem cilvēkiem) tikt galā. Ne pietiekami, lai pateiktu "ir šitā", bet pietiekami, lai izvirzītu hipotēzi, ka pēc x gadu pavadīšanas studiju programmā cilvēks - bieži viens pašam nezinot - sāk domāt konkrētā veidā. Teiksim, mans pieņēmums, ka "ja tu kaut ko iesaki, nezinot kontekstu, tad tas, ko tu iesaki, ir ar ārkārtīgi lielu varbūtību bezjēdzīgs vai pat kaitējošs neatkarīgi no tā, cik saprātīgā ceļā tu pie šī padoma nonāci" ir tipiskas antro sekas.

(Reply to this) (Parent)