Mana maģistratūras pieredze ir tāda, ka daži krāmē, bet liela (ja ne lielākā) daļa ne pārāk. Turklāt - nevar arī izslēgt iespēja, ka tajos gadījumos, kad krāmē, šis process tikai paspilgtina tās tendences, kas jau ir.
Par "mana taisnība pirmā, situācijas tevršana trešā" - tas ir interesants jautājums. Proti, vie tie, kas studējuši filozofiju ar šo kaiti sirgt vairāk salīdzinājumā ar tiem, kas studējuši citas disciplīnas? Man nav stingras intuīcijas vai tā patiešām ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu manā pētījumā izlīda (mazs un nepierādāms, bet nojaušams) datu punktiņš, kur STEMistiem + pedagogiem no vienas puses un humanitārajiem no otras atšķīrās (turklāt diezgan principiāli) priekštati par to, kā dzīve ir uzbūvēta un kā ar to (un citiem cilvēkiem) tikt galā. Ne pietiekami, lai pateiktu "ir šitā", bet pietiekami, lai izvirzītu hipotēzi, ka pēc x gadu pavadīšanas studiju programmā cilvēks - bieži viens pašam nezinot - sāk domāt konkrētā veidā. Teiksim, mans pieņēmums, ka "ja tu kaut ko iesaki, nezinot kontekstu, tad tas, ko tu iesaki, ir ar ārkārtīgi lielu varbūtību bezjēdzīgs vai pat kaitējošs neatkarīgi no tā, cik saprātīgā ceļā tu pie šī padoma nonāci" ir tipiskas antro sekas.

(Reply to this) (Parent)