redzu sava krātiņa sienas - līdz smalkākajām iedobēm metāla režģos. manas kājas ir pieķēdētas tam - dzelžaini. bet ir reti brīži, kad duvis paveras un izdodas izbāzt galvu uz mirkli, lai ieelpotu gaisu un sajustu sauli. bet ķēdes ir nomodā, ar nepārvaramu spēku tās velk atpakaļ, aizvien dziļāk un dziļāk. pieplokot režģotajai sienai, kramjaini pārvietojoties no viena stūra uz otru, ķermenī paliek nedzīstošas nobrāzumu brūces un kājas slīd uz puvušajiem madarīniem. ar atlikušajiem spēkiem raustu durvis bez skaņas.

(Reply to this)