Man jau likās, ka ir dabiski (ņemot vērā to, ka sociālajās zinībās vai veselības mācībā par transgender nav nekā teju vai), ka ir cilvēki, kuri Latvijā nespēj pieņemt jauno identitāti, un tā arī tāpēc tiek atvienoti no paziņu loka.

Manā gadījumā, man šķiet, ap 100-120 cilvēku šo nespēja pieņemt, ap 20-30 spēja, un kopš tā laika ir vēl radušies citi, kas spēj. Tas jau ir viens no "transition" posmiem, ka draugu un paziņu loks krietni saruks.

(Reply to this) (Thread)

jā, vot, es par tevi kāreiz iedomājos kā par vienu no tiem gadījumiem, kas manā galvā nav tik klaji viennozīmīgs kā "jopc, es tak nemaz nezināju, ka tam cilvēkam šis nav pirmais dzimums" (I'm kindof blind that way un ticu visam, ko man saka) + pirms šīs sarunas es biju kindof pieņēmusi "gan jau eos pofik, kuru vietniekvārdu es lietoju", ibo nebiju realitātē ieraudzījusi, ka vietniekvārda lietošana var būt kā agresijas/nepieņemšanas paveids (promska attiecīgi esmu dusmīga arī uz sevi)

tev, tātad, preferētais vietniekvārds ir kurš?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tur jau ir tā lieta, ka gadiem ejot es nonācu pie atziņas, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kuri ir ar mieru mani saukt sieviešu dzimtē, bet turpina
gaidīt visas tās tipiski vīrišķīgās lietas - iniciatīvu, neemocionalitāti, "īpaši stingro mugurkaulu" un vēl ko.

To nevar vienmēr definēt, bet sajūta ir nepārprotama, kad tā pieņemšana ir tikai vārdos, ne darbos.

Preferētais vietniekvārds ir viņa, bet Tavā gadījumā, zinot, cik daudz Tu zini par šīm tēmām, es pārāk nesalektos, ja teiktu viņš.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)

(Reply to this) (Parent)