Tur jau tas sarežģītais, ka problēmas attīstības gaita ir ļoti līdzīga - tā 'mans ķermenis neatbilst manai identitātei, un neatbildīs, kamēr šitā kāja nebūs aizvākta' sākas jau bērnībā, un turinās gadu desmitiem, ļoti bieži bez citām psih diagnozēm (ja vien kāds ļoti nepacenšas tās piekabināt tieši šai specifiskajai izpausmei).

'Galā tikšanas metodes' ir tās pašas, ar kurām agrāk (un ko gan mēs te izliekamies, ne tikai agrāk) ārstēja homoseksuālismu). Ā, nu komplektā, protams, kognitīvi biheiviorālā terapija, bet gan jau arī homoseksuālimsmu kāds ar šo mēģina, ehm, 'ārstēt'.

Amputācija toties šiem cilvēkiem stabili un paliekoši uzlabo psihisko veselību.

(kas, protams, šo radikāli atšķir no OCD/šizofrēnijas/psihožu spektra izaisītām līdzīgām vēlmēm, kur kārotās operācijas dabūšana neko neatrisina (jo ilūzijas loģiski atrisinot tās vienkārši pārlec uz citu saturu) - bet tāpēc tas 'sākas jau bērnībā, turpinās gadiem, un nav saistīta ar kādu nepatiku pret rokas funkciju vai izskatu - rokai nav ne vainas vienkārši 'ar roku es neesmu es'. Identitātes variācija. Iespējams, traucējums - jo identitāte atšķiras no ierastās. Ir izmērāmas neiroloģiskas atšķirības -bet vistas/olas problēma, protams.
Cik tālu ir vērts mēģināt pārvarēt šo identitātes atšķirību, ņemot vērā, ka tas nozīmē arī identitātes maiņu ir sarežģīts jautājums. Ņemot vērā, ka viņu ir maz, nez vai tuvākajā laikā atbildams.

(Reply to this) (Parent)